klasika

Pēdējā laikā apkārtējie cilvēki liek būt ieinteresētai citos. Vairāk vai mazāk, bet ne tik ļoti.

Viņi smejas, man apnīk, runā dumības, skrien pa plašo pasauli, saka, lai bauda dzīvi un visas tiem piedienošās vērā ņemamās muļķības, man pavisam nopietni, un tā viņi turpina riņķot savā orbītā man apkārt līdz es zaudēšu interesi par viņiem vispār.

Tie dzīves kā tu man, tā es tev, dots devējam atdodas un citas līdzīgas blēņas nemaz nav blēņas. Lūk, kā es atdūros šodien.

Pa galvu maisās daudz domu. Kā noķert pavasari, izkūpināt depresiju, kur atrast lāci ar skaidām galvā, kā nebūt ēzelim ar sarkanu banti astē, kāpēc man vajadzēja pirmo reizi izmantot Vārnas dāvināto grāmatiņu, kur atrodas mana zeme, kāpēc nauda sa-vai mašīnai nekrājas tik ātri, kur rodas jautājumi, vai braukt uz Eiropu vasarā, jo mēs taču arī skaitāmies Eiropa, kā turpināt, kas nepatīk kaktusam un kāpēc Milda vairs neaug, kāpēc esmu vienkārša, bet sarežģu visu, ko vien var iepīt bizē un tā tālāk.

Apkārt ir daudz foršu, patiešām jauku cilvēku, bet kāpēc nemākam tos uzaicināt kaut vai uz tasi tējas?

Tu, cilvēks, cīnies un cīnies pretī, bet, gribot negribot, tu dabū to, ko tev vajag un kas tev pienākas no sākta gala.

Beidzot līst! Mana sirds gavilē. Šoreiz neraud dieviņš, šodien viņš nedusmojas, šodien tikai zemei lieli svētki.

Cilvēka idillei nekas vairāk par brūnu pudeli alus, Thievery Corporation kaucamo bagāto vīru un siltām kājām nav vajadzīgs. It sevišķi, ja šis ir piektdienas vakars un mani jaunie zābaki pašlaik ir Vācijā, lai lidotu pie manis.

Cilvēki, kaut ko ļoti gribot, var nonāk pie kā tāda, ko nekad nav gribējuši.

Man patīk ieelpot pavasara gaisu, sajust bruģi zem plānās gumijas zoles un domāt, ka Pasmaidi mazliet, neesi taču tik drūma! un divu zobu smaids nebija domāts man.

Vai jākļi vairojas daloties?
Vai cilvēki domā, ka man ļoti gribas ar viņiem runāties?
Vai to var saskatīt manā brīnumjaukajā sejā?

Šodien patrāpījos ceļā diviem tādiem. Viens gan vairāk bija kategorija "esmu vecs, gribu parunāt, kāda bija un ir valsts un jaunatne tagad", otrs - muļķa nejēga, kas man jau otrreiz centās iestāstīt, ka viņam nozagta mašīna, kā var nokļūt tur un tur, un, kad pateicu, ka viņš ar mani šito jau vienreiz ir mēģinājis un viņam nekas neizdosies.. atkal, šis kā skleroznieks vai vienkāršs nejēga spēja izspiest tikai ja? un aizgāja prom. Nākamreiz es viņus visus sūdzēšu policijai, pieriebies jau, ka uzskata cilvēkus par pēdīgajiem idiotiem.

Visādi citādi, gribu sākt nedēļas nogalēs braukāt pa LV, bet tā kā mana mīļā potenciālā pavadone ir veltījusi visu sevi augstākam mērķim un sestdienās/svētdienās nebūs pieejama, vienai pabail tagad blandīties apkārt.

Februāris ir mans atskaites mēnesis.

Un tagad zinu, kas man nepatīk Rīgā. Varbūt tā nav pat patikšana vai nepatikšana, tā ir pilsētas nianse, ka es ar tikpat nīgru ģīmi, kādu izgāju no mājas šorīt, pagriezos un pagaju tikai nost no krievu jākļa, kas prasīja, kura viņa ola ir lielāka, ar abām rociņām to turot rīta saulītē gozējamies. Jāklis, ibio.

Kāds cilvēks man reiz teica Beidz taču vienreiz strādāt, aizej un piedzeries kādu vakaru!, šorīt uzzinu, ka õpu šodien pat ved uz Rīgu, lai liktu sirds stimulatoru. Õpa man pa klausuli mundrā balsī čivina pretī, runājam par pavasari, māsiņām caurspīdīgos halātos un to, ka viņam kalendārs lapas šķir lielā ātrumā, tikko vēl pensijā aizgājis, bet, rau, nu jau mazdēlam 16, kalendārs nepārstaj šķirt lapas. Es õpam saku Pietiks tev strādāt, tagad strādāsim mēs, bet tu paņem vienu lielu atvaļinājumu., bet šis tik nosmej, ka viņam sākušās skolēnu brīvdienas. /smaids/ Tā kā turpinām strādāt. Strādāt konsekventi un nesūdzēties.