klasika

Ir cilvēki, kuru klātbūtne vai sabiedrība velk ārā no manis ironiju, sarkasmu vai vēl vairāk - žulti(kas dīvainā kārtā parādās atsevišķos gadījumos). Ir arī tādi, no kuriem man ne silts, ne auksts, kā tautās runā, un tas man šķiet vēl trakāk. Kaut vai tikai tāpēc, ka nav skaidrs jautājums par to, cik bezjūtīga var būt mana cilvēka daba. Un ir tie cilvēki, kuru klātbūtnē es smaidu, runāju visādas muļķības vai foršus niekus, nevaru izteikt sajūsmu vai apslēptu prieku, vienkāršu labsajūtu vai patīkamu sirdsmieru, labprātīgi klusēju. Un tā vien šķiet, ka jauniepazītie cilvēki, no kuriem dažus pat neesmu nekad saules gaismā redzējusi, man izraisa daudz labākas asociācijas, nekā tie, kas atgādina pagātni. Visai loģiski tādā saulainā sestdienas rītā.

Citā vīzē šorīt Žigats bija mans, tikai nezinu, kāpēc viņš koķetēja ar manu māti.