klasika

Ir visai pamatota aizdoma, ka jāsāk piedomāt pie sava runas veida un saturiskās informācijas pielietojuma konkrētos gadījumos. Turklāt vairumā gadījumu tā, kā izskatās, ir manas puses izraisīta atbildes reakcija tiešā un atklātā veidā.
Es tikai nevaru atcerēties nevienu pašu gadījumu, kad kāda sieviešu kārtas pārstāve man būtu uzdevusi jautājumu vai tu esi apvainojusies?, tāpēc mani māc vēl pamatotākas aizdomas, ka tikai vīrieši nespēj saprast manis rakstīto tekstu ar tādām vai kā citādām emocijām vai paustās informācijas vienu vai otru traktējuma veidu, kā biju to domājusi es. Neba nu es rakstu tik divdomīgi, ka nevar saprast - es smejos par pasauli vai tā mani apsmej. Toties teksts, kad vīrietis atraksta, ka ir ātrs un izveicīgs arīdzan, liek prātot, ko viņš ar to ir domājis... (: Tāda, lūk, tā rakstiskā vide man.

Tikko nakts man piedāvāja izvēlēties mirt, lai piepildītu sapni, vai palikt ieslodzītai kaut kādā mistiskajā dimensijā, kur nēģeri repojot nelamājas un visi citi arī bija ieslodzīti, lai izdarītu šo piespiedu izvēli, lielā, pēc stila līdzīgā padomju laika arhitektūras tipa ēkā, kas pieslēdzās garai, garai, nu ļoti garai ielai. Piedevām mirt varēja tikai vienā veidā, proti, nolecot no ceturtā vai piektā stāva uz krāsainiem autobusiņiem, kas braukā pa garo ielu. Varbūt tas ir tieši tas, kas ar mani notiek arī pa dienu, un man ir jāizvēlas. Es izvēlējos dzīvot, nevis piepildīt savu sapni, uzlecot uz krāsaina autobusiņa ar visādiem ķinķēziņiem un atdodot galus. Redzēsim, kā būs dzīvē.

Mani nepārstāj vajāt doma par cilvēkiem, kas nespēj iet kopsolī ar citiem. Tā vispārīgi ģenerējot pasauli, visi ir kaut kam pakārtoti. Nevar būt, ka Annai nav sava uzdevuma (gandrīz kā elementārais 2x2) vai Jānītis dzīvo tikai anekdotēs, vai Emīlijas, Samantas, Luīzes ir domātas tikai biezām grāmatām, bet Ričardi un citi augstprātīgi švīti rotā tēvē ekrānus mājsaimnieču pārgarlaikotajās dzīvēs. Tam nebūtu nekādas jēgas, bet jēgas jau nav nekam, kas nespēj dot labumu. Tad nu, domājot par sevi un cilvēkiem, kas atpaliek, nepiekrīt vai atšķiras, cenšos pieradināt sevi pie domas, ka tā nav nedz globāla katastrofa, nedz infekcija, kas izplatās straujāk par mēri, un reizēs, kad jādala savs dzīves laiks ar pretējo pusi, cenšos būt tik pieklājīgs zvērs, cik vien tas ir iespējams.

Mēs visi esam vēl labāki.

Manuprāt, mans prāts sāk pārspēt pats sevi. Pasniedzeja, savācot eksāmena lapu, nosaka, ka "/mans vārds datīvā/ kā jau vienmēr būs ļoti labi" un aiziet, bet priekšmetu, kurš mani biedeja visvairāk un biedēs vēl divus semestrus, un kuram gatavojos, svinot māsas dzimšanas dienu, noliku uz ļoti labi. Manuprāt, mana dzīve sāk iegrozīties ļoti labi. Tad jau jādomā, ka tādiem kā es iet ļoti labi, bet citiem vēl labāk.

Nedomāju, ka pienāks laiks, kad varēšu teikt: "Ienīstu savu darbu!" Bet tā jau laikam ir ar tiem sevī apcirptiem cilvēkiem - mirkļa jūtu uzplūds var nozīmēt visu pasauli, un dienās, kad laiks ir kaimiņš, visādas muļķības sarunāt izdodas.

Nevaru saprast, ja cilvēks ienāk pārbaudīt, vai mūsu kabinets ir tukšs vai pilns, heh, un pateikt: "Vai cik labi, ka Jūs esat darbā!", viņš, ko, uzlādējas vai met aci? Mētat acis, jā, funny, piedevām teksts un uzvedība katrreiz ir identiska. Varbūt šis robots, m. 0.0 Piedevām viņu biroja tatāru vai krievu izcelsmes priekšnieks kniepadatas garumā meklē spoguļus pa visu kantori. Varētu padomāt, ka zem juristu firmas paslēpts spiegu tīkls, lūk, tā man paliek liela mīkla.

Ir tādi cilvēki, kuri labāk nožēlo izdarīto nekā neizdarīto, un ir tādi, kam neiestājas laiks, kad kaut kam ir izbeidzies termiņš. Ir jābūt gana pārliecinātam, lai atzītu, ka kaut ko nožēlo, bet vēl stiprākam ir jābūt, lai neizdarīto saudzētu, lolotu un neizdarītu vai izdarītu (tam vairs nav būtiskas nozīmes) pēc liela un ziloņa izmēram pielīdzināma gara laika posma.

Cilvēki domā, ka viss, kas man nāk, nāk viegli. Es nosmējos un teicu, ka tā vis nav. Viss, kas man ir un ko esmu paveikusi savā īsajā mūžā, protams, nav nekas Einšteina vai Platona gudrību vērts, bet tas ir mans, un mans sasniegums ir kategorisks attiecībā pret tavu vai kāda citu sasniegumu. Proti, katrs mēs esam īpašs un katra sasniegumi ir jānodala no apkārtējo kalniem un lejām. Uzdzīvosim savos amerikāņu kalniņos!

Ja pieņem, ka notiek viss, kam jānotiek, tad kāpēc cilvēki tik daudz iespringst, lai kaut kas notiktu?