klasika

Nezinu, kā citiem, bet arī es, ak šausmas, egoistiskais radījums, kam rūp cilvēki, kas skaitāmi uz vienas rokas pirkstiem, mēdzu palikt ar izkritušu sirdi. Ļoti tiešā veidā - izkritušu. Ne kā eksāmenā, bet kā motors, kas paliek kaut kur uz ceļa mētājamies. Atmiņas mēdz pievilt piena pārdevējus, bet sistemātiski veidot cilvēku var tikai atmiņas kā aptaustāms objekts skatlogā. Un laikā, kad jāmeklē kāds gabals no skatloga ekspozīcijas, ir jāpiepūla viss savs enerģētiskais lauks daudzu tūkstošu kilometru rādiusā, lai aizpildītu pazaudētā motora telpu ar kaut ko līdzīgu košļājamai gumijai, ko pēc kāda laika var nomainīt pret jaunu detaļu sistēmā. Pašlaik man šķiet, ka man tas neizdosies nekad. Kur lai atrod cilvēku?

Man veco buku koncerts bija divtik labs, jo kamēr viss Metallica's sastāvs enerģiski dzīvojās pa skatuvi, otrpus tai es iepazinos ar Eduardu un Žani. Jauks vārds, manuprāt.

Mūsdienu cilvēkam ir izteikta tendence padarīt savu globālo dzīvi grūtāku/sarežģītāku/ un ērtāku. Jau gadsimtiem ilgi mazie punktiņi no nepārtveramās kosmosa telpas ir tipinājuši seksīgās kažokādas ūziņās, ēduši jēlu gaļu un mīlējušies pie dabas krūts. Mainījies ir tikai tas, ka ūziņām tagad ir zilbinošs metāla rāvējslēdzējs, steiku pasniedz uz šķīvja un salīmējušies pārīši siena gubā uzklāj segu, lai dibenā neduras visdabīgākais salms.

Vakar izskatījos pēc meitenes, kas izbēgusi no kādas dārgas internātskolas. Vajadzēja vēl tikai īsus, faltētus svārciņus, zem kuriem apakšā spīd baltas apakšbiksītes, lai aizietu neceļos un lai šodien nebūtu jādomā, ka izskatos tieši tāpat kā skolas laikā - ar lokiem zem acīm un pūkainiem matiem. Ko tik ar mums nedara darbs, vai ne, un tieši tāpēc tagad uztaisīju sev tik smuku darba datora vizuālo 'aizmuguri', cik vien te, tādā askētiskā tukšumā un bezmateriālā vidē, tas ir iespējams. Lai jums arī kurioza diena!

Nu ir klāt! Nakts melnumā pilnīgā klusumā mazgājot traukus, kad nomodā vēl tikai kaķis un suns, kas arī tikai ar klātbūtni nav aizmiguši, domāju par putām. Tām, kas dzīvē un izlietnē. Ar vienām var smieties un pacelties augstāk par zemi, nemēģinot pat lidot, ar otrām nomazgā sevi tīru un šķīstu, it kā sagrēkoties šajā pasaule būtu pats grūtākais uzdevums. Un tad ir tikai likumsakarīgi atgriezties pie pagātnes, lai sakārtotu nākotni. Kas ir stiprāks: viens, kas spēj arī iztikt viens, vai cits viens, kas tikai spēj satikt ar visiem?

Tagad laikam lielā mode mājdzīvniekus saukt par Fridrihiem Nīčēm (latviski, vai). Mani mulsina katra šī mājlopiņa dzimuma jautajums. Tas būtu tā kā palielināt krūtis, bet pasē skaidri un gaiši stāvētu rakstīts Jānis Kalniņš. Kāds tur kaifs saukt Nīče, Nīče, ja atsaucas gan suns, gan kaķis, gan kaimiņu ķērcošais papagailis vai varbūt pats kaimiņš?

Alison Kendall

Koks aizķeras aiz vētras,
jūra - aiz saules rieta.
Jaunība aizķeras rožu dārzā aiz sētas mieta.
Visskumjākais klupiens -
kad kāja aizķeras aiz sirmiem gadiem
un tu pakritis esi
viens un uz līdzenas vietas.

Pēteris Jurciņš
kr. "Vālodzīte"

Esmu mājās. Trokšņaina civilizācija, bruģis un meitenes īsos svārciņos. Man nav nevienas fotogrāfijas, bet ir neliela kaudzīte sazīmētu un sagleznotu darbu un bagāžā ne reizi izmantots peldkostīms. Tas nozīmē, ka parastie cilvēki zīmēja un gleznoja jūru sauļojoties, bet es kā iezemietis, kas mīl ziemu, knibinājos pa pilsētas krūmiem un stūriem biezā džemperī. Salacgrīvai nav ne vainas, tomēr Ainažos kāds gaida manu zīmējumu, un tas ir kaut kas mūžam nepieradināmā studenta dzīvē, ja kāds vēlas nopirkt tavu darbu. Adrese ir Valdemāra iela 24, jaukajam kungam gados; gaidi, saptembrī aizsūtīšu!

Vēliet man veiksmi. Izturēt skaļi izklaidēties gribošus cilvēkus dienām ilgi ir grūtāk, kā sēdēt mājās un no vienas vietas ēst zemenes.