klasika

Ian Francis

Lina Bodén

Lai dzīvo policiste S. Gri(ī)nberga!

Kur ir tā robeža, kad viendzīvojošs cilvēks drīkst citus saukt par egoistiem vai tādiem, kas ir tādi paši kā visi citi? Ja cilvēks reizē nebūtu egoists un pa daļai tāds pats kā visi citi, tad par jelkādu komunikāciju, sadzīvošanu, draudzību, pat dusmošanos, greizsirdību, cīnīšanos un mīlēšanu nevarētu būt ne runas.

Bet cilvēki mīl, draudzējas, dusmojas un dzīvo vēl šo baltu dienu visi kopā.

Ziniet, ir tādi cilvēki, kas atzīst dažādus darbus labus esam. Vai nu tādēļ, ka cita pašreiz nav, vai nu tādēļ, ka katrs ir gana interesants, ja zina, no kura gala jāpieiet koka puļķa otram galam. Ja to nezina vai citus darba piedāvājumus noraida šādu vai tādu apsvērumu dēļ, tad tiek priviliģētākais no darbiem - rudens lapu grābšana.

Visvairāk ir dusmas uz sevi un kauns. Vienmēr tik pareizā un priekšzīmīgā, vienmēr tik kārtīgi un labi ir cietusi sakāvi, bet, kā saka, dzīve ir kā klavieru taustiņi, man laikam pašlaik ir fa diezs un sterils laiks pārdomām.

Atliek vien man ierasties veikalā, ka Bosh pārstāvis gatavs pats sevi iepakot un atsūtīt pa pastu man tieši uz mājām. Tas, protams, ir visai uzjautrinoši un katrā ziņā smieklīgi, eh, bet kāpēc cilvēkiem patīk sevi aptīt ap pirkstu?

Manoties, kas notiek apkārt, var piemesties paranoja. Ja pirms dienas, es, ēdot konfekti, prātoju, kā jūtas cilvēki, kam gar ausīm lido bumbas, tad šodien savu ģeogrāfisko novietni pasaules kartē Latvija nav izmainījusi pat par milimetriem diviem tālāk no lielās Krievzemes.
Tajā pat laikā cilvēki mēdz pārsteigt. Es laikam esmu dzīvojusi citā pasaulē vai arī man cita pasaule bijusi skatuves otrā pusē aiz aizkariem.

Kad nu reiz trīs dienas mana darba vieta ir bijusi kordora grīda starp paparžaugiem un migrētājiem* no viena kabineta uz otru, bet darba rīki - papīru palagi, dēlītis un nazītis, tad vismaz tie plotēšanas darbi ir atnesuši arī citus augļus - iepazinos ar Vladimiru, Ludmilu, Oskaru, Alvi un Uldi. Vladimirs katru reizi, kad ar viņu runāju, sāka smaidīt kā marta saulīte, gluži vai jādomā, ko tāds vīrietis var šitā uzķerties uz mazu meitenīšu smaidīšanu, Ludmila aicināja mani uz kafiju, un, protams, kā gan to varētu nedarīt, ja iznesīgais Eināronkulis /priekšnieks/ viņai to laipni aicināja darīt, savukārt Oskaram vajag krūšu spraudi par to, ka izturēja mūs savā mazajā kabinetā visas šīs dienas, lai gan viņš pats šodien atzinās, ka vismaz dzīvīgāka atmosfēra - nepārtraukta durvju virināšana, iekšā-ārā staigāšana un izvēdināts gaiss, kā arī viņš man iedeva telefonu spāņu valodas kursiem. Alvis atkal ir biznesa vīrs, skolos mūs par saviem paneļiem, iedeva pastudēt biezu grāmatu, bet ne viņš viens tāds, jo Uldis arīdzan pamanījās iesmērēt man savu vizītkarti, jo kā nu tādai meitenei varētu atteikt skapi uztaisīt, skatījās man acīs un šķita, ka tūlīt izkusīs. Smieklīgi, bet man patika.
Reizēs, kad cilvēku tik daudz, var tik priecāties, ka viņi tik dažādi.

*Migrētāji maz strādā, daudz kustina muskuļus.

Agrāk mana reakcija būtu parasta, vienkārša, tipiska. Tagad varbūt ne tik nopietna. Jo.
Ir gluži normāli, ka šādā aktīvas komerciālās darbības un tās veicinātas informācijas izplatīšanas laika pasaulē cilvēks jebkādu preci vai pakalpojumu uztver par reklamējamu un visādi citādi izrādāmu pozitīvu rezultātu vai labumu gūšanai. Man tikai nebija ienācis prātā, ka tagad cilvēks reklamē pats sevi, lai nodrošinātu iespēju veidot attiecības. Tas ir stāsts, ka es esmu tik garlaicīgs mēdz atšķirties no es esmu interesants un šāda vispasaules apmātība ar dzīves biedra meklēšanas kampaņu var ātri novest pie puišiem un meitenēm, kas looking for someone, bet dabū pigu: gan to, kas cūka, gan to, kas pirksts.

/izmantoti citāti no perkons, puikiņš no bankomāta un Ženija