klasika

Agrāk pasaules nebija, kādā tur pakāpē par tās eksistenci liecināja kaimiņu žuļiki no blakus ejas vai tā nerimstošā dejavu sajūta, kas nepamet cilvēku arī tagad.
Tagad ir citādāk kā profils vai pretskats - ir un nav. Vēl aizvien skrien cilvēki un atduras pret kokiem savos močos, tie šļūkā no viena pleca pie cita kā politiķi un gādā mīkstos lāčus brāļa meitām, bet es kā tāds pazaudējies bērns, kas turas pie rokas neesošai mammai lielajā pūlī, stāvu tukšā telpā un cenšos saprast, kāpēc esmu izdomāts un ielikts ar zaļām acīm it kā par spīti citiem.

Tad, kad notīrīts lineāls no cipariem un svītrām, atbrīvots galds no liekām grāmatām, mācību pierakstiem dzīves skolai, kāds iededz svecīti kā Ziemassvētku vakarā par spēju mīlēt un dziedēt.

Akurāt cilvēciska saruna skaitās tikai tad, kad no tavām actiņām plūst mirdzums lielāks kā zvaigznei vai pašai Zīverei un kad starp orgāniem krūšu rajonā tiek uzcelts stabils pilonu tilts ar turpmāko divu simtu gadu garantiju. Lai piedod vīrs augšā, bet tas, ka cilvēks tiek saukt par saprātīgo - mīlošo būtni, ir blefs un metāls. Savs viedoklis nav kategoriskums, bet diskusija nav cilvēciska saruna.

Vājprāts tagad laikam modē.

Nebūtu interneta, cilvēce iznīktu aiz neziņas un aizmirstības.

Dažkārt atteikšanās no savām normām nozīmē iekāpt sabiedrības lielās masas rāmjos un būt atkal iesprostotam kā tārpiņam ābolī, bet tad kad ēd ābolu un kad ierauga tārpiņu, nekad jau nepiedomā, ka tārpiņam kādā mērā būtu grūti vai nepatīkami. Šķiet, ka pati lielā pasaule cilvēku var atsvabināt no paša radītām gleznām un ielikt caurspīdīgās kastēs, aiz kurām nav dzirdama pat mūsu Rīgas dunoņa. Un tad tu, cilvēk, stāvi viens pilsētas vidū un centies saklausīt kaut vienu putna ķērcienu, lai apmānītu sevi, ka mēdz arī dzīvot.

Novēlota reakcija. Dārzā aug dzeltena krizantēma un sargā viņas dvēselīti.

Ja es nemācītos to, ko es mācos, droši vien mestos pasaulē iekšā līdz tās aknām. Tagad es gribu pārkāpt pāri žogam, nomest visas drēbes no savas dzīves miesām un kaila skriet un neapstāties. Muļķis ir un paliek muļķis. Attaisnojumi nav jāmeklē, ja tādi patiesībā nemaz nav.

Sievietēm mēnešreižu laikā ir īpašs šarms. Visām bez izņēmuma.

Ir pienācis laiks, kad varu teikt tā, kā nekad neteiktu: Man totāli besī cilvēki, kas visu plāno nedēļu iepriekš. Kā lai cilvēkam rodas brīvības sajūta un kā tāds spēj runāt par alkām, tiekšanos uz debesīm (nu ne jau mirt, draudziņ) un pozitīvu garīgo atbrīvošanos? Laikam no tiesas ir skaiti spēt būt vienam un nedzirdēt apkārtējos, bet tikai apkārtni.

Ar pasaules arhdienu, ko šodien atzīmē!