klasika

( 1 )

Man patīk dienas, kad gribas smaidīt par parastām lietām neparastos uzvalkos. Ir sals degungalā, uz mašīnas logiem un sajūta, ka migla spēj apslēpt visu, kas izkropļo cilvēka dabu, gribas smieties un lēkāt aiz laimes par lietām, kas notiek neatkarīgi no tevis, manis, mums visiem galu galā. Uz brīdi iegrimt ilūzijās, atslābt, apskaut lielo zemeslodi un ātriem soļiem atgriezties ierindā. Ir mazliet negodīgi sevi apkrāpt, bet man tas padodas tik labi, cik labi vien var izskatīties princese uz septiņām kārtām matraču.

Ja man kādreiz par brīnumu būs pašas bērns, t.i., neņemts no bērnu nama, bet uzradīts kā citādi, tad ceru, ka tas nebūs dēls, lai gan ar tiem lepojas visi, kas vien kaut uz pusi zina, kas ir lepoties. Negribu kļūt par kādu no tām vecajām sievām, kas četrdesmitgadīgus vīriešus sauc par čabulīšiem, saviem mīļajiem dēliņiem tādā smalkā balstiņā, it kā tikko un pirmo reizi būtu ieraudzījusi mazus, mīlīgus kaķīšus, un kas vienmēr domā, ka dēls kļūst arvien tievāks un izkāmējušāks, lai gan alus puncis plaukst un zeļ, un nedomā rukt.

Pirmā garā nakts. Plīst vai lūst, projekts vienmēr laikā. Dažkārt šķiet, ka blakus kāds ir, ka virtuvē kāds tikko trokšņoja, lai paradītu cilvēcei savu esamību. Ap pulkstens četriem man vienmēr tāda sajūta.

Neko nevajag un tad vajag visiem uzreiz. Īsti mūsu garā.
Un, ja kādam gadījumā aptrūkušies ledus gabaliņi kokteiļiem, tad laipni lūgti tos izkratīt no manām ūdens pudelēm mašīnā.

Tas laikam ir visai muļķīgi un naivi domāt, ka nepastāv robeža starp svešiem. Viņiem piemīt tas burvīgais šarms, kopā būt brīvības sajūta un nekādu iegrožotu pienākumu. Smaids pār lūpām nav jāizspiež no dzīlēm, un tas ir tik dabiski, cik skaisti ir dzirdēt kūstoša sniega radītos pikšķus. Jaunajiem ir tendence uzskaitīt faktus, amzierēties ar meitenēm atklāti, bet, dzerot kafiju, nepacelt mazo pirkstiņu. Tas ir tas pats, kas lasīt Mērnieku laikus bez Pietuka Krustiņa, lai gan kurš gan tagad nelasa pa diagonāli; arī soļo pa diagonāli un aiziet garām. Un manī vēl ir ticība, ka tas trīcošo roku laika muļķīgums paies nemanot to, ka robežu nav, ir tikai sasmaidīšanās ar garām skrienošiem cilvēkiem, mazām, baltām mājiņām un lieliem banānkokiem. Es turpināšu smaidīt, ka man zeme zem kājām būs tieši tik zila kā nevienam citam un ka uzauši nespiež.

Gribu tādu māju, lai skats aiz loga, jūras dziesmas, putni dzirdami un siltais gaiss pats spiežas pa visām šūnām iekšā līdz atkal atduras pret ādu un sāk dzīvot.

kāds analogs

Skaistā skaņu un nepazīstamu seju pasaule.

Laikam jau šausmīgi grūti un nospiedoši ir pateikt, kas tam cilvēkam kaiš vai nepatīk, jā, vai, cik grūti. Ja mēs runātu tiešāk, izvairītos no nelāgām situācijām, kad kāds apvainojas un tad kā mazs bērns nerunā, tomēr, ja mēs runātu atklātāk, tad sabruktu visas cilvēces gadsimtiem ilgi celtās sapņu pilis un tāds čiks vien būs. Vārgi gan mēs esam, ak, augstā cilvēce.