klasika

Šajā nostūrī ir savs šarms - sākumskolas dziedāšanas skoltāja tagad ir sabiedriskā transporta kontroliere, bet mans pagalma draudziņš ir kļuvis ne tikai sirms, bet pamatīgi apvēlies vīrietis ar dubultzodu un riebuma pilnu sejas izteiksmi (un tik un tā man ir savāds prieks, ka viņu vēl redz).

Ir nu gan kursa biedriem humors - labāk uzprasīt man, pat internetā nevajadzēšot meklēt. Smieties vai raudāt, Mis Informācijas centrs, vai zini.
Būs laikam jāpieklusina telefona skaņa.

Katrs, kas ir pabijis Ainažos, droši vien ir ievērojis to spoku māju. Tā, kā izrādās, ir Veides pils, celta 1902. gadā, citi neoficiāli dati piemin arī 1870. gadu. Pašlaik dažādus šermuļus un sajūtas, to apskatot, raisošā koka ēka tiek izmantota privātām vajadzībām. Veides pils ir koka arhitektūras piemineklis, taču tagad tās greznā fasāde ir zaudējusi spožumu, un tā laika arhitektūras diženumu Veides pēcteči nesteidzas atgūt. Pats Veide vārdā Mārtiņš bijis viens no tiem, kas savā laikā dibinājis Ainažu jūras skolu un pašu pilsētu, veiksmīgi arī darbojies zvejniecībā. Dižākās ēkas Ainažos agrāk piederējušas kapteiņiem. Arī pārsimts metrus tālāk pa Valdemāra ielu uz igauņu pusi atrodas citu bijušo kapteiņu dzīvojamās ēkas. Uzvārdus vairs neatminos, taču jaukais vīrs, kas dzīvo pretim Ainažu bākai, varētu daudz pastāstīt...


Jāatrod Vadonis pa 77 Latvijas pilsētām, Rīga, 2000.

Tā jau ir, tie cilvēki neko nesaprot no labas maltītes baudīšanas. Šie šiki saģērbjas, aizdodas uz kādu dārgu itāļu restorānu sūkt makaronus vai ķainīz fūd nūdelītes štopēt māgā, baudīt atmosfēru ar iedegušiem viesmīļiem vai gaismas lukturīšiem spilgti sarkanā krāsā. Kamēr viņi gaida rēķinu ādas kastītē un konfektīti blusas lielumā, es mācos taisīt suši mājās un skatos indiešu filmu. Bet te nu arī es dabūju sitienu ar tupeli pa spilvenu, pirmkārt, esmu atkal sacūkojusi virtuvi, otrkārt, vienam ēst ir kaitīgi, treškārt, kad esi pārēdies suši, nekad neatstāj visus atlikušos suši deguna galā, lai smaržo visa māja. Domājams visiem pienāk pirmā reize, un mans pirmais kultūras miksļa vakars ir izdevies godam. Labu apetīti!

Miegs neatrod ceļu līdz manām mājām. Domas neliek mieru, taisu tēju, pieleju vāciņu ruma, domas neliek mieru.

Tie bruģakmeņi ir vērtīgāki par tiem, kas tos staigā vai mētā.

Vēl aizvien sēžu pidžamā.
Man patīk dzīvoties pa mājām pidžamā un vērot, kā minkāns te rotaļājas ar ikru, kas nokrita no maizītes, te medī baložus aiz loga, mīņājoties lēciena gatavībā, un skaita ūdens pakšķus, kas krīt no jumtiem un spīguļo saules gaismā. Man patīk arī tas, ka cilvēki, sagaidot ciemiņus savās mājās, ir savās parastajās drēbēs, nevis tajās, kādās viņš grib sevi esam rādīt publikai. Lai nav uzspīlēts šiks un bļesks un sajūta, ka tev jārunā tikpat stīvi, cik izpušķots ir ciemiņu uzņēmējs.
Cilvēki mēdz pārspīlēt, un viņiem tas patiešām lieliski izdodas, bet tad es paskatos uz savu minkānu - viņam viens pats kažociņš, ta gan izejamais operas, gan mājas guļamais, un bez jebkādiem sevis aizliegumiem vai ierobežojumiem, iegrožojumiem viņš gan mīļo, gan skrāpē. Laikam tāpēc, ka tik patiesi.
Ja jau pidžama un darbi padarīti, turpinām skatīties kino.

Nevaru beigt priecāties. Vakarnakt atradu ļoti, nu ļoti foršu vietu/cilvēku ar ļoti, ļoti, nu ļoti daudz, dāudz filmu, sākot no 20./30. gadiem un turpinot katrā desmitgadē pa kalnam filmu kā Everests. Dzeru pienu, rēķinu, domāju, vai pieauguša cilvēka skatījums uz dzīvi bērnam mēdz arī iedzimt un vai Hitčkoka Putni gadījumā nav parodija par sejas izteiksmēm, tfū, izteiksmi.

Šis ir skaists sākums draudzībai! saka šis, bet ko gan tas saprot...
Cilvēkiem patīk vara, atzinība, popularitāte. Viņi tiecas pēc labiem rezultātiem politikā, ekonomikā, sabiedriskajā dzīvē, un tas nekas, ja viņiem neizdodas sasniegt to, ko ir sasniedzis kaimiņš, jo arī tad var noprecēt kādu latvju daiļaviņu vai bāleliņu un savu noteikti svarīgo viedokli par notiekošo var ierakstīt emuārā. Vienmēr esmu apbrīnojusi šo cilvēku ārkārtīgi lielo interesi un pacietību ik dienas analizēt procesus, bez kuriem pasaulē valdītu lielāks haoss un neskaidrības, toties mazāk rūpju, ko radām mēs paši, lai padarītu krāšņāku savu ierasto dzīves ritmu. Tas uzspiež pienākumus, prasa no cilvēka lielāku pašpārliecinātības devu, vēlmi izcelties, biedroties, zināt un izdomāt, domāt, ka ir citādāks. Atklāti sakot, dažus tādus es apbrīnoju arī te, kas, protams, ir normālāk kā no rītiem ēst brokastis vai satikties ar cilvēkiem, jo nedrīkst taču sēdēt mājās - izkritīs no aprites. Runā, pasaule griežoties apkārt un diezgan ātri, tāpēc nenokavē vilcienu un lec tajā arī tu!

Nav pasaulē nekā egoistiskāka par mīlestību un pārliecību, ka mīlestība izglābs pasauli.