klasika

Vēl aizvien sēžu pidžamā.
Man patīk dzīvoties pa mājām pidžamā un vērot, kā minkāns te rotaļājas ar ikru, kas nokrita no maizītes, te medī baložus aiz loga, mīņājoties lēciena gatavībā, un skaita ūdens pakšķus, kas krīt no jumtiem un spīguļo saules gaismā. Man patīk arī tas, ka cilvēki, sagaidot ciemiņus savās mājās, ir savās parastajās drēbēs, nevis tajās, kādās viņš grib sevi esam rādīt publikai. Lai nav uzspīlēts šiks un bļesks un sajūta, ka tev jārunā tikpat stīvi, cik izpušķots ir ciemiņu uzņēmējs.
Cilvēki mēdz pārspīlēt, un viņiem tas patiešām lieliski izdodas, bet tad es paskatos uz savu minkānu - viņam viens pats kažociņš, ta gan izejamais operas, gan mājas guļamais, un bez jebkādiem sevis aizliegumiem vai ierobežojumiem, iegrožojumiem viņš gan mīļo, gan skrāpē. Laikam tāpēc, ka tik patiesi.
Ja jau pidžama un darbi padarīti, turpinām skatīties kino.