![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ir pienācis laiks, kad varu teikt tā, kā nekad neteiktu: Man totāli besī cilvēki, kas visu plāno nedēļu iepriekš. Kā lai cilvēkam rodas brīvības sajūta un kā tāds spēj runāt par alkām, tiekšanos uz debesīm (nu ne jau mirt, draudziņ) un pozitīvu garīgo atbrīvošanos? Laikam no tiesas ir skaiti spēt būt vienam un nedzirdēt apkārtējos, bet tikai apkārtni.
Ar pasaules arhdienu, ko šodien atzīmē!
Ar pasaules arhdienu, ko šodien atzīmē!
Pēc tavas cibiņas ierakstiem domāju, ka tu savu laiku plāno pati sev, lai 1) apdarītu skolas darbus; 2) izbraukātu Eiropu ar ģitāru uz pleca; 3) izskraidītu vēl uz visām pusēm un tā tālāk, proti, atzīmē to, kas jāizdara (un es negalvoju par tiem uzskaitītiem punktiem, tie piemēram), taču ir tādi cilvēki (un viens no tiem ir mācējis un māk īpaši izcelties), kas ar savu plānošanu ietekmē citus cilvēkus. Respektīvi, neieraksta savā dienas plānotājā, ka šodien deviņos jāiet uzcirsties, vienos - ciemos pie kaķu tantes utjp., bet gan noteic datumu, vietu, precīzu laiku jau konkrētai darbībai, neņemot vērā, ka mēdz būt neparedzēti atgadījumi, garastāvokļa maiņas, primārākas lietas vai tas, ka cilvēkam ir iespēja vispār izvēlēties, vai tieši tad un tad darīt to un to.
Sarakstīju palagu, bet vakar mani šāda tipa cilvēks bez neviena mutiska vārda spēja uzvilkt kā mazo gurķīti. (: Nu ja.