...jeb aspirīns. Katram ķiparam zināms līdzeklis pret paaugstinātu ķermeņa temperatūru, galvassāpēm, drudzi, otra rīta sindromu vai vienkārši pret sāpēm. Tomēr, izpētot zāļu lietošanas instrukciju kļūst skaidrs - aspirīnu paradoksālā kārtā drīkst lietot tikai pilnīgi veseli cilvēki (labāk, ja to apliecina ārstu komisijas atzinums) vēlamā vecumā no 20 līdz 50 gadiem un tikai ģimenes ārsta pastāvīgā uzraudzībā, ievērojot vislielāko piesardzību.

Nezinu, bet man patika. :)
"Apvienotajā Karalstē Blekpūlas atrakciju parkā Pleasure Beach uziets Marlēnas Dītrihas pērļu auskars, kas aktrisei pazudis 1934. gadā." (16.01. "Rītdiena")
Tomēr brīnumi notiek? Vai arī esmu pārskatījusies "Amēliju"?

Bet vakar vētra tomēr bija, sakiet ko gribiet. Mjā, gulēju gultā, īpaši miegs nenāca, lai gan pulkstenis jau varēja būt četri vai pat pieci un izklausījās, ka ārā tiešām ir traks laiks. Un man bija šausmīgi bail, ka vējš neatrauj vaļā logu, jo pussprīdi garais mandarīnu kociņš to nepārdzīvotu pēc visām Kaķa pārestībām un to logu kārtīgi aiztaisīt nevar un tā jau ir gadījies, un puķpods noteikti saplīstu. Pārvarot sevi es pat piegāju pie loga, lai paskatītos arī, kā tas izskatās un biju ļoti vīlusies, jo tas neizskatījās nekā. Pakasīju degunu un uzliku brilles un tas vienalga izskatījās nekā. Varbūt laternas stabs šūpojās, bet man ir aizdoma, ka tas šūpotos arī tāpat. Ņjā, nevarētu teikt, ka biju gaidījusi sagāztus kokus, norautus jumtus vai kaut ko tamlīdzīgu (lai gan tas viss labi iederētos), bet pat neviena lidojoša Maximas maisiņa! Nu nezinu. Kaut kas tomēr tajā pasākumā nebija īsti lāgā.

Šodien darbā tā sapēja vēders. Nu tā, ka, lai par to nedomātu, sāku sist roku pret galda malu. Jā, tagad sāp gan vēders, gan roka.

Beidzot mani "apskaidroja"! Sa - so - dīts. Redz, valkāt kerzas, izdurt un nēsāt pīrsingu, smēķēt un strinkšķināt ģitāru nav sievišķīgi. O, nē, daudz sievišķīgāk ir nēsāt gēla nagus, būt blondai un skatīties meksikāņu seriālus. Ha!

Kad kaut kas nav īsti lāga, bet nevar zināt kas, var tikai sajust un nojaust.
Kaut kas. O, vardā nenosaucamais! Tev nemaz nav vārda. Un jūtu, ka pie Tava kapa vēl atgriezīšos. Lai noliktu ziedus un selēriju kātus, mans neskaidrību augstākais punkts, lai paķengātos un pažēlotos. Kādu rakstu lai Tev iekaļu kapakmenī? Neko labu un neko sliktu, ne jā, ne nē, ne balts, ne melns. Tumsā Tavu kapu neviens nesaskatīs, bet, kas neredzot uzskries virsū, atdauzīs kājas un lādēsies! (ļauni smiekli, skumjš smaids) Lādēs Tevi un mani, Tavu radītaju un kapraci, caur asarām smejošo. Nav viegli, lāpsta ir smaga un zeme sāk sasalt. Bet tas nekas, jo VISS pārklājas ar sarmu un ledu. Aprakt nav viegli - Tev jāaizbāž mute, Tu vēl negribi, es saprotu. Nekas, nekas, klusiņām, lēnītēm, vieglītēm, kā krīt sniegs... Nav jāsteidzas, ir laiks, saule vēl neausīs, kamēr to negribēšu. Kad saukšu, tad nāks mans spēks. Ja savu balsi nebušu aizmirsusi Tavā kabatā, ja.
Nu tad - paliec sveiks! Nerēgojies un nenāc vairs pie manis, jo tagad Tevi pavadīs arī trūdu smārds. Vieglas smiltis un mužīgo gaismu Tev, jo šai saulē Tu sēji tikai neziņu un apjukumu. Paliec sveiks, es esmu dzīva, man tā kādreiz škita. Priekā!, dzīrosim. Melnās svinības šonakt.