Bet vakar vētra tomēr bija, sakiet ko gribiet. Mjā, gulēju gultā, īpaši miegs nenāca, lai gan pulkstenis jau varēja būt četri vai pat pieci un izklausījās, ka ārā tiešām ir traks laiks. Un man bija šausmīgi bail, ka vējš neatrauj vaļā logu, jo pussprīdi garais mandarīnu kociņš to nepārdzīvotu pēc visām Kaķa pārestībām un to logu kārtīgi aiztaisīt nevar un tā jau ir gadījies, un puķpods noteikti saplīstu. Pārvarot sevi es pat piegāju pie loga, lai paskatītos arī, kā tas izskatās un biju ļoti vīlusies, jo tas neizskatījās nekā. Pakasīju degunu un uzliku brilles un tas vienalga izskatījās nekā. Varbūt laternas stabs šūpojās, bet man ir aizdoma, ka tas šūpotos arī tāpat. Ņjā, nevarētu teikt, ka biju gaidījusi sagāztus kokus, norautus jumtus vai kaut ko tamlīdzīgu (lai gan tas viss labi iederētos), bet pat neviena lidojoša Maximas maisiņa! Nu nezinu. Kaut kas tomēr tajā pasākumā nebija īsti lāgā.