| |
[6. Sep 2008|23:01] |
šodien jūrā bija baisi viļņi. tīri bija bail līst iekšā, šķita, ka ieraus pa taisno pie nārām. bet beigu beigās nebija tik traki, kaut traki patiešām bija. pa seklumu, pa kuru visu laiku iesāņus gāžas putojoša straume, gribējās tikt līdz vietai, kur viļņi plīst, lai ar tiem kopā palaistos krasta virzienā - tāda kā sērfošanas imitācija bez kādiem palīglīdzekļiem. kādas piecas reizes izdevās, un katrreiz, kad saule aiz sakāpušā viļņa pazuda, šķita, ka daru kaut ko bezgala muļķīgu. piektajā reizē, vilnis manas kājas parāva augstāk, un lidojums ar vilni pārvērtās par kūleņošanu paradoksālā putu gabalā. pēc tam kājas bija kļuvušas mīkstas, mugura arī kaut kā kopā neturējās, un biju jau arī gana piekusis pat kustīgo viru maisīdamies.
pirms mirkļa pabeidzām ēst uz balkona savas brīnišķās zivis, kurām, kā jau daždien bezgala maigām parādībām, klāt tika piedzerts moscato di terracina (velk jau tīri kā uz deserta vīnu, bet ne līdz galam. arī tādu kā raksturu tomēr tur nelokāmi). vakariņu laikā kādi attāli basi baisi dunēja caur pīniju vaiņagiem. paštukojām, nez kurā no apkārtnes māsu kondomīnijiem ballīte sarīkota. bet, lūk, nupat ienāca wu un ziņoja, ka tās esot madonnas dziesmas, kas tur skanot. nudien nebiju domājis, ka madonna varētu šitik tālu atkliegt. olimpiskais stadions tak savu pusstundu garas pastaigas attālumā. |
|
|
