| turpinājums iepriekšējajam pxtm |
[3. Sep 2008|23:07] |
tātad. izejot uz parasto kombināciju, un tieši tās dēļ jau mēs uz to l'isola d'oro devāmies, atskaitīte iznāk šāda:
mājas vīns bija katastrofa, kaut arī tajā briesmeklībā varēja sagaršot kādas reminiscences no tā brīnišķā sulīgā vīna, ar kuru parasti tā vien nesas prāts dzesēt slāpes (kas būtu uzskatāms par kļūdu - slāpju dzesēšanai vienmēr labāk tomēr izmantot ūdeni);
risoto bija pasauss un pārlieku 'al dente'. par supermaigumu šo te nenosauksi, bet superlatīvos ļaudis ir slīkuši tieši šādās reizēs. kaut arī kopumā nebija ļauni, nebija ļauni nemaz.
antipasti bija līmenī, vieni no astoņkājiem nedaudz pārsālīti, bet tie otri - ar pantellerias kaperiem, vienkārši izcili. mīdijas izteikti sardīniskas, bet..
..austeres - šajā vietā tādas ēdis, šķiet, neatceros. ar katānijas zivju tirgu nekonkurē, lōģiski, pilnīgi neviens cietzemes restorāns, bet nu šīs jau bija tīri vai ar ambīcijām.
mājupceļā - teikšu godīgi, šausmīgi patīk viale parioli naktī uz vakariņu beigu laiku. tie krogi, tie mirdzošie automobīļi, limuzīni un raķetes + tie cilvēki teju ganībās, vieni par otriem trasvestītāki - šī vieta stabili ir vislabāk labāk slēptā mūslaiku 'via veneto' (kuras nominālā šajos laikos mīt vieni vienīgi skābi amerikāņi, piesardzīgi vācieši, mesmerizēti japāņi un gaumes deficīta sisti vietējie izcilnieki). klārākos ceļos mājup kvkzns īstenoja valkīru lidojumus - mati pa gaisu un mūzika ar vārdiem par to, kā kāpās aizmigām kopā un vēl kaut kas tādā garā. |
|
|
