| ripo I |
5. Okt 2015|10:50 |
esmu no citas skrituļdēļotāju paaudzes, ti, no tiem laikiem, kad skrituļdēļi vispār te parādījās pirmoreiz, un tika atzīti par gana piemērotiem sportošanai, lai igauņi savas rulas un rīgas mopēdu fabrika sarkanā zvaigzne savus ripo sāktu ražot sērijveidā. mēs nedrāzām dzejnieku pieminekļus, bet laidām no kalniņiem. mūsējais bija kalniņš uz rubika veloceliņa, uzreiz aiz 4.autobusa galapunkta, starp imantas un babītes stacijām.
dēļus ne vienus, ne otrus tā vienkārši veikalā, piem., berga bazārā nopirkt nevarēja. kā parādījās, tā uzreiz arī izķēra. citu manu laikabiedru vecāki tādus dabūja pa blatu, un tad šie tā pamazām ripināja, tur, pa kooperatīva ielu, piem., vai vispār izmantoja par zeļu pakaramajiem. līdz momentam, kad visi kaut kā stihiski noormējāmies tādā dziļi marginālā babītes mežiņa skeiteru bandā.
es savu dzelteno ripo atradu sporta veikalā uz jomas ielas, kad kopā ar renāru stundu laikā bijām aizbraukuši skatīties kino. ārā bija marta slapjdraņķis, un jūrmalā vispār laikam neviens īsti nesaprata nafig tādi skrituļdēļi vajadzīgi, ja jau viņš tur tā vienkārši stāvēja. atceros, ka tajā pašā momentā maucu atpakaļ uz staciju, tad uz imantu, tad no imantas stacijas skriešus līdz mājām pēc dzimšanaš dienās sadāvinātās naudas, kas tā vien gaidīja tieši šādu momentu, un tad vēlreiz tādā pašā garā uz dzintariem. bija jau satumsis, kad jesss, man bija dzeltens skrituļdēlis. |
|