| |
[26. Jul 2008|10:23] |
tikko konstatēju, ka ir pagājusi precīzi nedēļa, kopš mēģinām atkal aprast ar romas dzīvi pēc smeldzīgās šķiršanās no vēju meitas. šī ir pirmā cappucino deva, ko brīvdienīgās noskaņās dzeru no pantellerias keramiķa mimo parruccas darinātas krūzītes, bet
no seklākajām brūcēm jau pēc bērnības dienu ieraduma esmu pasācis knibināt nost kreveles. un vispār, izteikšos ka labāk vārsminieka vārdiem ar pēdējos dienu aktuālās tematikas elementiem:
es kā vilnis lavas klintīm pieglaužos / es kā korķis klinšu līcī attopos / man kā muļķim delnas un ceļi asiņo / kas man citur tādu krutu kaifu dos
s.c. toreiz pametot līcīti, lai dotos uz ārstniecības iestādi, skatījos uz melni sarkanajām klintīm, uz kurām no manām rokām, ceļiem un pēdām bija šis tas satecējis, un jutos kā pametot kādu upurvietu. savukārt pēc pāris dienām, kad ar kvkznu divatā vizinājāmies ar laiviņu apkārt salai un visus nepārspējamos līcīšus, grotas un klintis apskatījām no citas perspektīvas, konkrētais līcītis nostājās skatam kā aukstasinīgs penetrētājs, kam neba nu es vienīgais pa šiem gadiem, lai tur kā pamātu ar roku vai izrādītu, ka mani atpazīst. bet varbūt ņēma ļaunā, ka es tam tik smagnēji biju iemaucis ar celi pa tā melnajiem lavas zobiem.
atbildi zina tikai Vilnis. |
|
|
| Comments: |
Tos vārsminieka vārdus es katram gadījumam paturēšu prātā - ja nu arī man gadās uzķert tik kārdinošu kaifu:D | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}