| |
[17. Jan 2013|08:09] |
Ciba no šejienes nedz rakstās (kas būtu diezgan loģiski) nedz lasās. Nekas nepielec, jāpārlasa un vienalga nelec. Tik vien kā šādas tādas instagrammas izdodas izspiest. Bet pāris vārdos. Svētdien ieradāmies septiņos vakarā, tbš neraksturīgi agri. Ceļš te uz māju stāvs un mežonīgi šaurs serpentīns ar asām un šaurām pagriezienvietām. Vakar, kad sasniga, augšupbraukšana bija jautra.
Pirmajā slēpošanas dienā bija gran turismo ar mērķi saprast, kas te kā un kur. Pa trasēm tik lejup uz nākamo pacēlāju, kas pirmīt, gaisā karājoties, kartē noskatīts. Iepauzējām vien šveices pusē samnaunā, kur pārliecinājāmies, ka par beznodokļu veikaliem nav melots ne vārda. Nopirkām gan vien tabaku un kitkatu desmitpaku, ko izķidājām pa sniegadrēbju kabatām, tomēr pat tā maksāja kaut kādu tur nieku.
Aizvakar sāka snigt, un pēc pagarā nobrauciena uz šveici kļuvu par sniegaseju, kas tagad rotā manu fb. Nekas īpašs, rezumējot dienu.
Zato vakar pa nakti bija snidzis, bet rīts nāca saulains, un trakotās trases klāja burvīgs kinematogrāfisks pūderis, ko cikucaku šķiest pa gaisu. Pēc kādas stundas jau bija saformētas glītas čupas, un tad jau lejup lēcieniem vien, sāniski piezemējoties kādā no nākamajām čupām, kas viegla būdama skaisti aiziet pa gaisu. Kaifs nemērīts, kalni-daile, gribas jodelēt balsī vīrišķīgā. Pēc tam pārcēlāmies uz melno trašu nogāzi, kas 14a versijā solīja 70% kritumu. Šķiet, tā tomēr nebija stāvākā no līdz šim pieredzētajām trasēm. Bet nu kaifīgas bija visas, cilvēku maz, un tie paši, kas ir, cieši labi slēpotāji.
Pēc tam iegadījāmies pacēlājā, kas tika strauji nobremzēts, un šūpas augšup lejup panesās savu 4m amplitūdā, atsprāga vaļā haube un lejup uz vienu no trasēm vilkām sasvērušies uz priekšu. Sajūtas uh.
Pēc tam šveices pusē apmācās, sāka vilkt sniegots vējš, -15, un ne sūda trasēs vairs nebija redzams, ne slīpums, ne reljefs. 2x žāvos, izslīdēju, pēc tam diezgan stāvā vietā aizķēros aiz čupas un kā kukainis ar kājām gaisā uz muguras noslīdēju gandrīz līdz lejai. Pārcēlāmies uz austrijas pusi, laikapstākļi tie paši, tikai gaismas apstākļi citi, redzams pat sīkākais kukurznis. Oj, kā tiem kalniem atdarīju, slapju muguru. Vienā no kafūžiem gāja vaļā ogļraču disene (slēpotāji ar tām savām ķiverēm un priekšpusē piestiprinātajām sniegabrillēm tieši tā arī izskatās, sevišķi no rīta, kad šturmē vagoniņus uz savām šahtām) ar "ich bin solo, ich bin solo, ich bin solo - scheiss egal" usw. Karstvīns, kas mūvus trasē pēdējos nobraucienos pēc tam atraisīja līganākus, līdzīgi kā dejojot.
Man reiz bija tāds viģiks, no kura mācījos, kā tad īsti jāslēpo, cita skolotāja man nekad nav bijis. Lūk, bārdainais guru epilogā klāstīja, slēpošana ir kā deja ar kalnu. Katru no epizodēm, kas nāk kā priekšlikums, tu vari nodejot tā, kā tev labāk patīk. Par to tas ir, īsāk sakot. |
|
|
