| progresa iela |
3. Jul 2008|20:57 |
bella bija tāda plušķīga balonkas tipa kuce, kas reiz dzīvoja mūsu piecstāvenes podjezda pirmajā stāvā un, ņemot vērā, ka parasti parādījās kontekstā ar viņas veco diezgan šmigojošo saimnieci, kas visa cita starpā baroja apkārtnes bezsaimnieka kaķus ar smirdošu zivju ķidām, no šīm pašām ķidām arī šķita pārtiekam. un kamēr vecā pampa, droši vien laka arī viņas pretīgo šņjabi un pīpēja bezfiltra cigaretes, izsmēķus metot laukā pa logu.
kā kuce viņa bija ļoti agresīva, un vienreiz visnotaļ mizantropiskā noskaņojumā, bet manu protojaunību caurmērā pavadīja akurāt šāds gara nestāvoklis, es pat lūkoju viņu ar rudenīgi apautu kāju kustībām pārmācīt. labuma tur galu galā nebija nekāda. prātīgaka viņa nekļuva, un man pašam arī mieles un materiāls agros sestdienu rītos nokaunēties - ja tādā garākā retrospektīvā jāparaugās.
tā vai citādi, šī jēdziena klātbūtne itālijas iedzīvotāju ikdienas verbālajā materiālā diezgan ilgu laiku mani atkal un atkal saslēdza ar atmiņām par rejošu bestiju, ķidu smaku un veceni, kas vilkās savam vaļā palaistajam sunim nopakaļ, terorizētajiem bērniem pa gabalu uzsaucot realitātei neatbilstošu apgalvojumu - "ana ņekusajetsa, ana harošaja". |
|