|
2. Jul 2008|12:28 |
Jēziņ, kas par paradoksu – laikā kad visa mana tēvzeme man sāk šķist sveša, pašdumja un atgrūdoša, esmu pasācis darījumus, kuru rezultātā manā rīcībā un īpašumā varētu atgriezties mana vecātēva celtās mājas (skaistā vietā, netālu no rīgas, blakus lielceļam, mežiem, kuros bērnībā esmu sēņojis, ogojis, pīpējis; blakus upītei, kurā, ja kāds ontūns zaraza nebūs sagāzis vircu, eventuāli joprojām mīt ņurņiki un nelielas forelītes, trim liepām pie mājas, kurās pirms 20 gadiem pazinu katru zaru). Māju dalīšanā pirmajos neatkarības gados mammī būtu varējusi piedalīties tikai tiesāšanās formātā, un tas toreiz šķita zem viņas goda. Tagad tur viss tā pamatīgi nolaists (tajā skaitā arī cena, ko paputējušie un deģenerējušie radi-bļe piedāvājuši). Nu ko, šņorzābakus kājās un pa izkurtējušajām mušmirēm Uguni!
Otrs paradokss ir šitāds – pagājušajā nedēļā, kad man nešķita, ka šāda darījumu aktivitāte varētu atjaunoties (uzsākta tā tika teju 2 gadus atpakaļ), sēdēju pašā dienas viducī palmu ēnā mūsu Sicīlijas brīvdienu mājeles pagalmā, pie aperitīviem uzkodu tuvējā bodītē pirktu peccorino fresco un gudroju, ka tas garšo gluži tāpat kā tas ‘pāķu’ siers, ko reiz bērnībā ēdām Ezerniekos, kuru fāters kaimiņos bija dabūjis par palīdzēšanu tur kaut kādus elektrības vadus samuģīt. Maigi sāļš, pietiekami ciets un tikpat pietiekami mīksts. Ēdu ņurrādams un jutos pēc cylvāka reiz pa visām reizēm. Turklāt tādā diezgan pārliecībā, ka Latvijā veikalos, kamēr visi kasās ap piena iepirkumu cenām, piena produktu izstrādājumu klasifikācijām (tipa krējums vairs nav krējums, siers nav siers, bet rūgušpiena nav kā sugas), šādu sieru noteikti nekur dabūt nevar. Un aitas droši vien arī neviens neaudzē. Un ja audzē, necērp, jo nav jau kur to vilnu grūst – kurš vērps un šķeterēs?
Bet nekā baisi vieda jau tur noteikti nav. Vienkārši turi aitas, cērp un slauc. Un gani pa brikšņiem gar upītes malu – gan padzersies, gan krūmājus apšķīs. Aitas un auni gan jau paši arī pieprot to vairošanos. Nu un jau pēc kāda laika siera būtu vairāk nekā pats jaudā apēst – tad varētu ceļmalā, pa kuru ļoti daudzi jauki un tajā skaitā arī pazīstami ļaudis no saviem pāķiem mēdz atgriezties galvaspilsētā, izlikt tādu labi pamanāmu šilti – „Pēc 500 m grieziet pa labi. Še dod Peccorino Livono D.O.P. – vīnu un maizi ņemiet līdz savu.” Nē, maizi varētu cept uz vietas, un vīnu letiņi paši jau nemaz nejēdz izraudzīties. Turklāt ieriķos un cēsīs, no kurienes eventuāli varētu atgriezties „piestājēji” dod tikai vea~kagoru un vulgāri-bulgāro-nosaukumu vīnus. To tad varētu ar kādu bulku vāģi pats savām rociņām pāris reižu gadā atstūrēt no Sicīlijas. Pagrabu tak cerams par ķemertiņu tie mantinieki vēl nebūs paguvuši advancēt.
upd. tiem jēriem tak gaļa arī ir. nu tad skaidrs, būs tur pie visas siera ražotnītes, maizes ceptuves arī ristorante, tipo hostaria, ja gribi, paliec pa nakti arī. vajag tik tādu ragainu aunu šķirni sameklēt, ka varētu taisīt pie reizes arī tautas pūšamos instrumentus, lai starp vakariņām un dusēt likšanos vēl varētu kārtīgu tarantellas lēkāšanu saorganizēt. jāiemācās vēl taisīt pasta (lai meņū varētu rakstīt - pasta fata a casa) un rikotas saldie ēdieni, tipo canolli, sbriciolata, cassata. jēra sastāvdaļas mest uz oglēm protu jau patlaban. vispār - ideja kā māja, goda vārds.(kaut arī pagaidām izklausās akurāt pēc gustava vēlmes pie autotaures pieķibināt klāt pašu auto)
Upd II. šašlika un vodkas nebūs. kapučino un tēju pie vakariņām arī varat meklēt citur. Krogs vērsies vaļā tikai uz ēdienreizēm, rezervācija būs absolūti nepieciešama. |
|