обои - Kumeļš pārāk tumšs, acis melnas, neļausies iejūgties (Tarantella) [entries|archive|friends|userinfo]
Scandalo Calmo

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Links
[Links:| fffff pajautā komenti jauns labot secondhand vissvienā ]

Kumeļš pārāk tumšs, acis melnas, neļausies iejūgties (Tarantella) [19. Jun 2008|20:35]
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

pēdējo dienu stagnāciju, kuru futbola spēļu grafiks bija padarījis gluži ritmisku, pārtraucām ar koncertu hadriana villas drupās. romas svētās cecīles akustiskās koncertzāles fonds, līdzīgi kā romas opera, kas pa vasarām okupē karakallas termas, ir uzlikusi savu stīgoto ķetnu hadrianam.

Ilgi, ilgi kasījāmies pa māju, pārāk ātri un slikti sagremojot visu ko saēdāmies, lai bads vēlāk nesāktu traucēt mākslas baudīšanu, tad vāļājāmies tusnīdami pa dīvānu un vairākas reizes bijām teju jau padevušies koncertu sūtīt ellē, un noskatīties kārtējo sporta pārraižu cēlienu.


Kauns pašiem no sevis un kāda grūti saprotama pienākuma apziņa tomēr apāva mums apavus, ietērpa puslīdz pieņemamās drānās un iesēdināja mašīnā, tomotomā ierakstīja Tivoli, pēc tam – interesējošās vietas / interesējošās vietas tuvu galamērķim / tūristu atrakcijas / Villa Adriana
 
Galā bijām diezgan laicīgi, izņēmām biļetes, pastaigājāmies pa alejām, pļavām, gar drupām, termām un dīķiem, saule jau sāka rietēt, iedzērām pa prosecco, rimti vērodami, kā pār tivoli nejauki smirdošajām pļavām prom lavās pēdējie saules stari, tad apsēdāmies savās vietās 3. rindā (tiesa, pašā malā) gaidīt spektākli. programma solīja „sinfonia per una taranta" pirmatskaņojumu, ko izpildīs sv.cecīlijas tautas mūzikas grupa ar michas van hoeckes grupas danču elementiem.
 
Lai jau tā sasniegto megafīlingu un prieku par izraušanos ārpus pilsētas un futbola skavām pastiprinātu, pēc mirkļa pienāca klāt kāds televīzijā redzēts tēls un teica, ka labprāt mainītu mūsu biļetes pret savējām – 10 rindas pašā vidū (nekļūdīšos teikdams, ka tās bija teju labākās vietas visā provizoriskajā amfiteātrī). Kad šamais pateica, ka viņiem ar kundzi jau pēc kādas stundas būs jādodas prom, un tādēļ mūsu vietas viņam šķiet vērtīgākas, mēs, protams, nekavējāmies ne mirkli iekortelēties no skata dažādu direktoru, profesoru asesoru un honorevoļu sabiedrībā. Pamājām visiem ar cienīgu galvas kustību, novēlējām visiem buono spettacolo, un vēl kādu pusstundu gaidījām, kamēr paliks pavisam tumšs, putni aizvērsies un viss varēs sākties.
 
Nu nekas baisi īpašs jau tā izrāde nebija, jāatzīst paties'. T.i., ja tā gribētos to visu kritizēt. Taču tieši te ir tā sāls – kritizē uz aizdirsies savā piekasītiesgribā vai, ja gribi, esi viens no visiem un baudi ļoti aizrautīgu un temperamentīgu priekšnesumu un gūsti no tā visas labākās emocijas. Lūk, te man pieleca, ka man no tiesas ir žēl, ka neesmu viens no viņiem, kas būdams, visviens – lecīgs students vai sev apnicis asesors, atrodoties skatītāju zālē iepretim visnotaļ primitīvam uzvedumam, vienkārši plaukšķina līdz un gūst kaifu, nevis meklē attaisnojumu žultij, kam būs plūst, agri vai vēlu, pār kādu – savu vai svešu.
Protams, varu mēģināt izlikties, bet tas joprojām nebūs tas pats, un galu galā es no šejienes kaut kad došos prom, bet viņi paliks – katru vasaru braukādami uz brīvdabas koncertiem un laipni ņemot pretī visu, ko dos.
 
Priekšnesuma vēstījums bija par pūliešiem (taranto – viena no pūlijas pilsētām, katru tās iedzīvotāju dēvē par tarantino, un ar šo vārdu saista arī tarantellas nosaukuma izcelsmi), piemēram, arī rocco e i suoi fratelli ir par šiem pašiem. T.i., daļēji par to, ka viņi slaveni ar to, ka mūk no savām ārēm, tīrumiem un trakākais – ķiršu dārziem – pa visu Itāliju un šur tur arī pa pasauli. Šis tas bija patiesi interesants (par muzikālo materiālu nerunājot – kārtīgi spēlēta tautas mūzika per vienmēr, ģībstu, vārdsakot). Viss sākas ar jauniešu lēkāšanu saulainā pļavā tādā pastorāli-mītiskā vienkāršībā un jaunības skurbumā. Tad ierodas vells ar vijoli un svētku karstumā visos iedēsta sapni, alkas pēc tālēm, par to, ka kaut kur ir labāk. Visi sapako čemodānus, sakabinās vilcieniņā un dodas prom.
 
Tikai tad vēlāk svešumā sajēdz, ka dzenas pēc vērdiņa, kura nav; šajās sāpēs rodas lirika, savukārt dzīvā tradīcija – dziesmas, dejas, atmiņas pārvēršas par priekšnesumu – tajā skaitā arī par to, kurš akurāt mests uz skatuves. Tieši ideja par visiem klaidoņiem (kaut kad salīdzinoši nesen te, šķiet iekš sc bija diskusija par tādiem), ligzdbēgļiem, emigrantiem un citiem pasaules dauzoņām, kā velna zvaigžņu putekļu apmānītiem niekkalbjiem, kuriem visa cita starpā atpakaļceļa arī nav, mani tagad īsti neatstāj, un man patīk tagad pie tās ik pa brīdim atgriezties.
 
Kamēr uz skatuves tur divi savijās, atvijās un atkal savijās, palaidu skatu apkārt - vienā pusē skatuvei varēja redzēt tivoli priekšpilsētu ciematu ugunis, otrā, savukārt, izgaismotas ozolu lapotnes drupu ielokā. Aiz tām, cik man labi zināms, ir tāda ne pārāk plaša olīvu birzs. Pagājušajā reizē, kad tur biju un uz to birzi raudzījos, pie viena no kokiem bija pieslieti siena zārdi, tādi paši kā laukos, un visa tā birzs pēkšņi izskatījās pēc tāda latviešu ābeļdārza. Vīrs pats sevi uz mandolīnas pavadīdams, smeldzīgi dziedāja luntanu da te luntanu / me sentu lu cuore mosce / nun ce la faccu cchiu, un sienāži no malu malām piebalsoja. No ļoti kinematogrāfiskas izjūtas.

Linksamēramies