sevišķi mani fascinē tā neobligātā kompozīcija un neekonomiskums kadru patēriņā, gluži kā bildes būtu tapušas digitālā foto ziedu laikos, kad katra mūlāpa rīcībā ir aparāts un pietiekami ietilpīga atmiņas karte. bet bildēs tukšas ielas, pilnīgs psrs. turklāt īsts - es pat atceros kā garšoja tie putekļi, kas sacēlās tramvaja vagonos, kad tie traucās pār oktobra tiltu. sevišķi aktuāli tas bija pavasaros, kad sniegs nokusa, bet slīpumos pašu tramvaju sakaisītās smiltis pamazām bija spiestas novākties pašas, jo prom tās neviens speciāli nevāca.

citreiz esmu domājis par to, ka ļaudīm, ja vien viņi nemēģina ar varu apspiest maldinošus aprioros pieņēmumus, varētu šķist, ka dzīve pirms kara ir bijusi melnbalta, un ļaudīm ir bijusi ērmoti saraustīta gaita un žestikulācija.

(Reply to this) (Parent)