| |
[10. Jan 2010|14:52] |
nupat apcerot tsibingas affettamente novietojumu tādā šauri lokālā mērcē, atcerējos savu neseno, nepārvērtējamo atziņu, ka mitinos uz ass starp diviem cietumiem. vispirms, esmu pārliecināts, ka pie šī atskārtuma dotās atziņas robežas nenoslēdzas, ka nāks laiks, nāks arī atziņas paplašinājums (dodiet man nedēļu laika - dažādu norāžu netrūkst, piem., neba nu es te viens uz ass mitinos - te ir arī eliksīra ražotne, aivars, kuru krāpj gaļka, etalona tipogrāfija un vēl viskas). otrkārt, jāstaigā kājām, nekāda mājās sēdēšana.
izgāšpirmdien pat, nācu savu pēdējo (zināma konteksta) nācienu no sliežu viņas puses pār vagonu parka gājēju tiltiņu un ar ierastu trajektōriju mērķēju uz šaurajiem vārtiņiem uz matīsa vārdā nosauktā darbaļaužu revolucionāro dvēseļu dārza teritōriju tranzīta nolūkā, kad pret to ar pakaļu sāka riktēties kāds vecmodīgs, netīri balts audi. bridu pukstēdams ļaunīgus pukstus tam garām pa brīvo sniegu līdz puslielam un tiklīdz biju paspraucies garām, nenošmucējis savu dūnu jaku, atdarījās pretējās puses duravas, pa tām no auto pakaļējā sēdēkļa izlīda tāds šaubīga izskata jaunulis, kuru tomēr kāds bija audzinājis pret sirmgalvjiem izturēties ar aprioru cieņu, jo viņš padeva labdienu un, izvērsta teikuma formā lietojot daudzskaitļa otro personu, pie manis vērsās ar vaicājumu, kura no šīm te redzamajām esot klijānu iela. viņi meklējot kādu tur represīvā orgāna iecirkni un uz intuīciju viņus esot ievilcis akurāt šajā kaktā, kas, kā es viņiem paskaidroju, tomēr ne tuvu nav ne brasas stacija nedz arī tas iestādījums, kas viņiem nepieciešams. skaidrojot, kā tikt meklētajā pilsētas daļā, arī nonācu pie atziņas, ka mēs ar visu savu māju esam tai ceļā apmēram pa vidu.
un vēl, letmītelljū, lai arī cik tas tomēr kopumā būtu gaidīts sākums, bet pēc visiem ilgstošajiem savas dzimtās identitātes izstumšanas mēginājumiem, esmu pasācis maigi mīlēt savu grīziņkalna kaimiņhūdu (kas tā, ja piekasīties, nav mans, bet manu senču, un arī tad tā aiz gana gariem matiem pievilkts, tomēr manā gadījumā dzīves laikā piesavināts). tās tā ir kopš mūsu divvientulīgajām pastaigām pa klusajām, piesnigušajām ielām gadumijā, vērojot aizkaru nenoklātos logus, sastopot ceļā mazus apaļīgus večukus pižikos, kas ar lētākā dzirkstošā vīna pudeli rokā steidz uz mājām (kur ķēķim aizsvīdis logs), bet ne tik ļoti, lai nepaspētu novēlēt labu veselību visiem, ko sastop pa ceļam. tad mēs arī ņēmām piemēru un gar aivara logu (vecīt, gaļka tevi krāpj) devāmies pēc sava eksemplāra līdzīgas dziras. bērnu dārzu pa ceļam lai atradām, ka tāds ir mūsu kvartālā, vēl visādus sīkumus, par kuriem pie sevis nobrīnījāmies, interesanti, kas tas tāds, cementa rūpnīca vai kaķīša dzirnaviņas?
|
|
|
