| pasta fatta a casa I |
28. Dec 2009|17:28 |
I Impasto
nu tā, pirmie iespaidi.
vispirms uzliekam rosinošu (nekādā gadījumā kaitinošu vai uzbudinošu) mūziku, jo ja pie pirmajām grūtībām kaut kas tur čīkstēs vai zāģēs, norausies ar miltainām dūrēm 1-2;
miltu čupā iemaisām attiecīgo skaitu olu (cik tieši, neviena saimniece nemūžam neatklās);
tad maisām, mīcām un vērojam metamorfozes. lasīju, ka pastas kvalitāte ir atkarīga no mīcīšanas jaudām un šajā procesā ieguldītajām darba un pacietības mērvienībām. ca. 15 minūtes, kā minimums. tātad pulkstenī neskatāmies un cītīgi strādājam (pie sevis tomēr paslepen skaitām dziesmas, ca. 4 krietni džeza gabali būs gana).
nekādus intelekta apvāršņus šī nodarbe neatklāj, kā varat noprast, tomēr man pielēca, kādēļ mātei kārtīgā itāliešu ģimenē ir neapšaubāmi dominējošā loma. ja katru dienu savam bezdelnieku veču baram jāsamīca gana pastas, lai šamie jaudā izvilkties art un ecēt, varu iedomāties, ar kādu krampi tie paši veči tiek attiecīgajās reizēs paņemti pie riekstiem, kā arī kādu audzināšanu gūst palaidnīgie un temperamentīgie itāliešu bērneļi. pačots un uzvažuha momentā, līdz mūža galam.
otrkārt, skaisti attīstīta apakšdelmu muskulatūra, kas kā likums uzskatāmi izstādāma, divās kārtās uzlokot laba pletkrekla piedurknes, ir izsenis bijusi vīru viena no košākajām rotām (īsti konkurē ja nu vienīgi ar tvirtu un muskuļotu pakaļu, bet šī jau ir cita tēma). tādēļ mīciet pastu, draugi, mīciet biežāk - un pasaule uzsmaidīs sievišķīgāk. |
|