| ķēķa runa |
16. Nov 2009|22:36 |
tie ir sasodītie mazvērtības kompleksi, sava veselīgā svara un sulīgā satura konsekventa neatpazīšana ar sekojošu pazemojošu horror vacui, kas liek latvjiem allaž pārliekt nūju un visu samaitāt. pat ja iestrādēm pašām par sevi nav ne vainas, sak, tā tā vienkārši taču nekas neaizies, nepamanīs, sapelēs, būs jāizmet --> no profit --> donkrats-bankrots --> diloņnāve mēslainē.
tādēļ, davai, liekam klāt šito, vēl to un tad vēl šādi te visu.
stāsts, saknē, ir par 'tirgus galeriju' stabu ielā (ko pirmīt komūnā acs kļūdaini stādīju priekšā kā 'tirgus placi'), t.i., pat ne par pašu veikalu, bet vienu produktu - kazas sieru, pēc kā speciāli šodien mājupnākdams tur iegriezos un vēl ievilku līdz pāris biedrus. nu kas gan var būt vienkāršāks par tādu lauku apstākļos darītu sieru, vai ne?
mhm, [aʃpe'] tikai ne šaizemē.
kazas sieri tur bija divi, no kuriem vienu nacionālās kūlas dedzināšanas kūpināšanas nemodes dēļ nācās eliminēt jau pašā sākumā. otrs toties bija šāds:
teikšu godīgi, pašam siera materiālam nebija ne vainas. gluži otrādi, tā garša bija brīnišķīga, blīvums un faktūra kā jau tādam prodotto artigianato, neapšaubāmi labākais, kas līdz šim rīgas veikalos rasts, pirkts un garšots. tikai saskaņā ar augstākminēto stādās, tāteikt, divi jautājumi: 1) kāpēc tas jāsauc par kazas mozzarellu, m? (un kāpēc ne par gorgonzollu vai peccorino, kas no apskatāmā produkta jēdzieniski atrodas akurāt tādā pat attālumā);
2) nu, priekš kam tas nabaga siera bumbulis bija jāsacūko ar vešpulvera buķetē ieturētu vegetas un melno piparu miksli, apkaisītu visapkārt? kāpēc nevar atstāt tādu pašu, kā ir, bitīt matos? baltu, apaļu, nevainīgu. nu, pamērcējiet sālsūdenī, kuņasbērni, ja jums garša par pliekanu, bet ļaujiet katram pašam izlemt, ko bērt virsū un ko ne.
āgstu bars, tādēļ! |
|