|
[25. Maijs 2009|19:43] |
kad visai arābisko skanošo (>) "L'Orchestra Di Piazza Vittorio – Ninderli" lāstefemms nomainīja pret bretoniskākām noskaņām, wu no istabas sauca, ka varēju jau nu gan atstāt to savu kuskusa mūziku. attapos, ka pirmīt tak runājāmies vakariņu sakarā un tā kā nolēmām ar atkal pamēģināt uzkāpt uz sīkgraudu abrakadabras grābekļa, un, cik jauki, viņai šķita, ka es te virtuves varoņdarbam briestu.
lai tad tā arī būtu.
(paskaidrojumam, es te tagad uz 'Nakaira' radio esmu uztjūnējies. nakaira spēlē sicīliešu wuōrldmuzīku, tad te visādi brīnumi tagad tiek uzšaflēti, turku džezi ar grieķu sirtaki un poļu meža cirtēju līgavu dziesmām. Nakaira savukārt ir spēlējusi arī Rīgā, un man pat ir viņu disks) |
|
|
Comments: |
Bet tas Nakairas koncerts Rīgā bija briesmīgs! Es pirms tam viņus biju saklausījusies un gaidīju ar lielu kāri. Cibā lai sareklamēju. Bet viņi pusi sava sastāva aizmirsa kādā no pusceļa lidostām. Un izklausījās pēc kāda kolhoza vokāli instrumentālā ansambļa. Tas bija šausmīgi, patiešām.
ha ha. man atkal to disku iedāvināja viena būtne, kas bija bijusi gan koncertā, gan atpakaļceļā uz itāliju patrāpījusies ar viņiem vienā lidaprātā, kur sapazinusies un pat vairākus diskus no viņiem dāvanā dabūjusi (viens tas, kas man mājās). turklāt, teica, ka koncertā esot bijuši vieni garlaicīgi skandināvi (pašķirstīju to viņas līdzpaņemto drukas materiālu un uzreiz sāku protestēt, ka groupa diez vai būtu tā vērtējama), bet nakaira esot visu vakaru pacēlusi. cik interesanti uzzināt ko pilnīgi apvērstu.
Groupas disku toreiz nopirku. Bet varbūt aiz protesta pret Nakairu. Jo diez ko daudz neesmu tos zviedrus pēc tam klausījusies. Katrā ziņā dažas pazīstamas muzikālas būtnes pēc Groupas aizgāja prom sašutušas, spļaudoties par skandināvu pašdarbniekiem. Bet man patika tīri tā neko.
man atkal pirms kādiem 15 gadiem bija viņu koncerta kasete, ierakstīta ar amatiermikrofona palīdzību. ilgi pēc tam klausījos, kamēr kasetes iznīka kā suga. bija pāris izcili aizkustinoši un azartiski spēlēti gabali, kuru dēļ negribēju ticēt stāstam par garlaicīgo priekšnesumu.
pāris meldijas vēl joprojām spēju nodungot.
Viņiem lielā ģilde bija par lielu. Viņi spēlējās ar visādiem skaņu rīkiem. Un tādus ir labi arī redzēt, ne tikai dzirdēt. Un dzirdēt vēlams ar tādu apskaņošanas tehniku, kāda mūspusē parasti nemēdz būt. | |