| līdzīgs emocionālais paradokss |
27. Apr 2008|09:32 |
sāku komentēt pie ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) yannel posta, bet rakstāmais sanāca pārlieku garš, lai to tur tāpat vien atstātu. lai tad paliek te:
tātad, es tur izpaudos par to, cik interesanti lasīt tekstus, ar kuriem tik viegli asociēties. tās izjūtas ļaudīm tak ir tik līdzīgas un tiek tik precīzi aprakstītas, ka tu viens ārpusē dzīvojošs cylvāks uzreiz saproti, par ko te viss. kaut kad ap pagājušā gada lieldienām izjutu vienu tamlīdzīgu šizofrēnās ligzdas sindromu. pēc nedēļas, kas bija pavadīta asa ziemeļa un putekļu terorizētajā rīgā, ar savām dūnu fufaikām pasistām azotē izkāpām pēcpusdienas saules piesildītajā FCO lidostā, ar ierastu līkumu caur internacionālās preses kiosku, kur iegādājos jaunākos vācu laikrakstus, nonācām lidostas stacijā, pagājām garām leonardo ekspresim, iekāpām divreiz lētākajā ortes divstāvīgajā vilcienā un tad, raugoties uz ostienses plaukstošajām pļavām, kurās jau līgoja teju saulgriežu laika kalibra smilgas, pēkšņi sapratu ka atgriežos mājās. pie parco leonardo ar aukāna maišeļiem sabira tauta, kas uz lielveikalu dodas ar vilcienu, es pievācu ciešāk ap sevi mūsu diezgan izklaidu saliktās mantas un sāku starot.
mājās atvilkām logu aizvirtņus, izgājām uz terases, aplūkojām baložu apķēzītās terases margas, salaistījām izkaltušo baziliku un piparus un nepārģērbušies izgājām laukā uz veikalu pie indiešiem sapirkt kādus augļus.
patiesībā tā māju sajūta jau parāva RIX uzgaidāmajās telpās pie termināļiem, kur ieraudzīju divus pusmūža kungus, kuri, pie bāra letes paņēmuši divus espresso, nekur nedevās kā kārtīgi latvieši atsēsties un "dzert kafiju", bet gan palika turpat pie letes akurāt tajā vietā, kur ļaudis pastellē, samaksā un saņem. ne pārāk ātri, bet arī ne pārāk lēnu savas dziras izdzēra un tikai tad pie teikšanas tika arī viņiem aiz muguras stāvošie jau sašust sākošie tautieši. tos divus tipus vērojot, man tik silti ap sirdi palika :)
|
|