|
[24. Mar 2009|21:47] |
[ | Patlaban klausos |
| | Low Symphony: mvt.I Subterraneans (Philip Glass) | ] | agros jaunības gados, atceros, kad devos pastaigās pa rajonu divvientulībā ar kādu meiteni, manas domas nereti pārņēma manam šībrīža vecumam visnotaļ piekrītoši introverti komentāri. parasti pašam par sevi vai situācijām kopumā, ne par pastaigu partneri, tik ļauns es neesmu, un tādās reizēs man nežēlīgi gribējās smieties. tas prasīja ellīgu piepūli nesākt ņirgt balsī un ne vienmēr tas izdevās. tādās reizēs es jutos bezgala draņķīgi, un man nācās izdomāt ticamu iemeslu, kādēļ esmu sācis smieties. galu galā tas pārvērtās bez maz par tādu kā neirozi - reiz pat piefiksēju, ka esmu sācis meklēt argumentus, kādēļ atteikties no kārtējās tamlīdzīgās pastaigas, lai tik nebūtu atkal jāpiedzīvo tās sasodītās neērtības ar smieklu rīšanu un idiotisku spurgšanu, ja tos neizdevās noturēt pie sevis. |
|
|
Comments: |
From: | |
Date: | 24. Marts 2009 - 23:12 |
---|
| | | (Link) |
|
ai, cik aizkustinoši! lūk ar šitādu spurdzošu jaunēkli es kāreizīt gribētu iziet ruomantiskā pastaigā, žēl tik, ka visi izauguši lieli vai izmiruši.
labāk nevajag, ja. vēlākos gados es konstatēju, ka smiekli man nāk ne tikai par pastaigām vien.
From: | |
Date: | 24. Marts 2009 - 23:43 |
---|
| | | (Link) |
|
nu tur jau tā sāls. es arī ļoti bieži smejos par visādām lietām, kas, vispārīgi ņemot, nemaz nav smieklīgas, un tad nu šāda jaunēkļa priekšā, man šķiet, nebūtu vairs akurāt jātur sava savaldīguma maska virsū. | |