|
24. Mar 2009|21:47 |
agros jaunības gados, atceros, kad devos pastaigās pa rajonu divvientulībā ar kādu meiteni, manas domas nereti pārņēma manam šībrīža vecumam visnotaļ piekrītoši introverti komentāri. parasti pašam par sevi vai situācijām kopumā, ne par pastaigu partneri, tik ļauns es neesmu, un tādās reizēs man nežēlīgi gribējās smieties. tas prasīja ellīgu piepūli nesākt ņirgt balsī un ne vienmēr tas izdevās. tādās reizēs es jutos bezgala draņķīgi, un man nācās izdomāt ticamu iemeslu, kādēļ esmu sācis smieties.
galu galā tas pārvērtās bez maz par tādu kā neirozi - reiz pat piefiksēju, ka esmu sācis meklēt argumentus, kādēļ atteikties no kārtējās tamlīdzīgās pastaigas, lai tik nebūtu atkal jāpiedzīvo tās sasodītās neērtības ar smieklu rīšanu un idiotisku spurgšanu, ja tos neizdevās noturēt pie sevis. |
|