| |
[23. Mar 2009|23:22] |
| [ | Patlaban klausos |
| | Tom Waits – Strange Weather | ] |
kaut kam esmu ticis pāri un nu spēju klausīties to pērno cures albumu. klausos un domāju, kāds sēne un noslienājies kretīns esmu, ka tik vienkārši nobumbulēju un neaizgāju uz koncertu, ko viņi spēlēja palalotomaticā. būtu bijis labs. man tikai līdz šim bija pietrūcis gribas un disciplīnas sevi piespiest tās dziesmas vismaz pāris reižu mierīgi noklausīties.
vēl skatos šodien sabildētās bildes, un mani pārņem skumjas. kā tāda bieza un slīpīga migla. ne jau tas, ka ja kapi, tad jābūt skumji un cilvēkiem jāstaigā drūmām sejām. vismaz divas dāmas (tiešām dāmas) dažādos teritorijas nostūros tīksmi iekārtojās uz akmens soliņiem blakus uzrakstiem 'died in rome' lai vienkārši pasauļotu savas glītās sejas. vēl pāris ļaudis rimti ganījās. valdīja tāds agras vasaras klusums. savukārt 'māksla ir mūžīga' iedarbojās līdzīgi hermaņa izrādēm, skatītām itāliešu auditorijā.
kapos nebiju bijis vairākus gadus. pie vecvecākiem, ja tā drīkst izteikties, neesmu bijis 4 gadus. tēva mātes kapu vispār neatceros redzējis. tur biju tikai tad, kad nomira tēva māsa. un viss bija sarakāts un nekas nestāvēja savā vietā. uz tēva mātes bērēm nebiju, jo tolaik mācījos vācijā. kur atdusas tēva tēvs, vispār ne mazākā priekšstata. laikam kaut kur dziļi krievijā. kaut arī varētu gadīties - tepat kādos matīsa kapos. mana brālēna ģimene reiz bija sapinusies ar vienu jelgavas zīlnieci, kas viņus dresēja visai ērmotam uzvedības stilam - tajā ietilpa "dvēselītes tīrīšana"(c) senču atdusas vietās. tad nu mans brālēns šad tad devās svētceļojumos uz vietām, uz kurām pēc sugas varētu doties arī es. man gan tajās reizēs bija jādodas uz kādu krogu satikt ļaudis, vai vienkārši labāk tika zvilnēt pa gultu ar kādu lasāmvielu, kamēr viņš rūpīgi sakārtoja savus piederumus un kā tāds dullais dauka devās ceļā. "nu, es tad eju," viņš teica, un gāja arī.
nē, kaut kas tajā ir. nemaz pat netīksminoties tās apjausmas sakarā, ka uz visas daudzmiljonu tirāžas drudžainās tirināšanās fona es un "māksla ir mūžīga" esam diezgan īpašs fenomens tīri niecīgā latviski lasītpratēju skaita dēļ, arī daudzas manas pēdējo laiku bažas, trauksmes un nepārliecinātības zaudēja būtisku daļu sava dominējoši neciešamā skaņuma. kaut kas tajā patiešām ir.
piemēram, ka šodienas ziņas rīt būs pērnā gada sniegs. bet māksla ir mūžīga.
|
|
|
