| tēvi |
[31. Jan 2014|11:12] |
es arī vakar biju uz tēviem, un ja te šur tur valda tāds "palundra, vācu skabarga mīļā jrt pakaļā!!" fīlings, es nepiekrītu. da, ņesoglasen ja. štokovskis bija bonbonga. no tādas jrt klasikas/atskaites punkta kā g.a. tādā pašā attālumā kā baratinskis, tikai otrā virzienā. bija gan jūtams, ka izrāde tapusi drīzāk ap viņu, sak, vietējais iemīļotais stārs un divi frīki no austrumiem.
man bieži ir bijusi tāda sajūta, ka tīri saturiski jrt aktieri hermaņa izrādēs haltūrē. es tā romantiski izēlojos, ka tur tiešām ir tāds visu kopīgs darbs, aktieri pilda savu mājasdarbu, piepildīdami izrādi ar teātrmateriālu, spēli un stāstu. sekojoši oņegins mani nenormāli nokaitināja gluži kā tāds vīriņš, kurš nebeidz stāstīt vienas un tās pašas anektdotes un ar lielu patosu vēsta banālas un vispārzināmas lietas.
ja man tagad jāpaštuko, kurš no fāteriem tika uzzīmēts vispilnasinīgākais, man laikam jāsaka, ka štokovska. pēc tam baratinska. tālivaldis savukārt kā [netvereramas asociāciju mežģīnes pār metafizikas labirintu un tēlainības bezdibeņiem (lai arī ko šis vārduļojumsūds nozīmētu)]. man šķita simpātiska štokovska uzcītība un schauspiel'es kvalitāte. kafkas tipa konflikts (vēstule tēvam) un no citiem slēpjama apjausma, ka viendien tu esi sācis aplūkot viņu kā veco mērkaķi. dēla sūtība ir nokillot savu varoni, sak, nopūst venēcijas karnevāla laikā viņa svecīti "es jūs izrubīju, tēva kungs" un sākt kā kapuzvanam dobji smieties.
(es pats par tēvu laikam neko te daudz nesmu rakstījis, prātā palicis vien šis http://klab.lv/users/kinskis/406453.html - pēdējās 2 rindkopas, sākumā ir pagarš ievads par pašu) |
|
|