Kas tas tāds?
Pagatavošana ir vienkārša. Sākotnējā vēlme, kas liek uzsākt ķermeņa kustības virtuves nodalījumā, uzprogrammē, ka vēlamais iznākums ir kuskuss, lai arī kas tur beigās parasti sanāk. Attiecīgi, kā sendienās tautumeitas aizmeta brangas kodaļas vērpšanai, tā ar plašiem žestiem un pašmotivējošām valodām tiek aizmests pamatīgs aizdars ierastajā termiskās apstrādes tilpumā ..
(mūsu gadījumā tur ietilpa šādas tādas dārza veltes – baklažāns, burkāni, puravs un pākšu pupiņas – tās šajā ķēķa disciplīnā iederas vienmēr – viss sulīgi notvaicēts āfrikāņu dekoratīvajās garšvielās, kuru nosaukumu patlaban neatceros, un svaigspiestā pampelmūža sulā)
.. un virzīts līdz nepieciešamajai kondīcijai, kuru sasniedzot jāķeras pie kuskusa graudiem. Šajā mirklī jāatklāj, ka priekšstati, saskaņā ar kuriem virtuves plauktos kuskusa gana, ir aplami. I tur viņa nav, i te viņa nav, nav arī šite. Ko man tagad darīt ar to, kas katlā tvīkst un stirinās, kā man būt?

Bet būt, kā izrādās, var šitā. Plauktā, kurā nav kuskusa, jāatrodas maisiņam miežu putraimu, kas reiz vien pāris riekšavas atbērti kādas senākas zupas vajadzībām, bet pēc tam rosinājuši iztēli pamērkaķoties viterbo provinces šefu antipastālajā toņkārtā. Tad nu atbilstošs daudzums šo pašu putraimu bļodiņā tiek dāsni impregnēts ōļo d’ōlive ekstravērdžinē, pēc kā attiecīgi implementēts receptē atbilstoši ierastajam kuskusa lietojuma mōdam. Mitruma sasūkties, kā praksē noskaidrojās, tiem vajag ļaut kādu nieku ilgāk nekā Zaras vai tamlīdzīgu pārtikas pusfabrikātu ražotāju precott’ajiem produktiem, arī šķidruma der pielietot vairāk, bet iznākums bija labs un ieguldīto pūliņvērts – komplimenti raisījās itin voluntāri.
Diskusija, protams, domājama tādās kategorijās, vai gala produktu maz drīkst godāt par kuskusu, jo visdrīzāk tā ir miežu putra ar augšminētajiem dārzeņiem; grūdenis, zīdenis vai vēl kāds etnogrāfisks -enis, bet vai nav viens pīpis, vaine. Mēs tovakar vienkārši gribējām kuskusu, un ~tādu arī dabūjām.