|
Kas tas tāds?
Pagatavošana
ir vienkārša. Sākotnējā vēlme, kas liek uzsākt ķermeņa kustības virtuves nodalījumā,
uzprogrammē, ka vēlamais iznākums ir kuskuss, lai arī kas tur beigās parasti
sanāk. Attiecīgi, kā sendienās tautumeitas aizmeta brangas kodaļas vērpšanai, tā
ar plašiem žestiem un pašmotivējošām valodām tiek aizmests pamatīgs aizdars
ierastajā termiskās apstrādes tilpumā ..
(mūsu gadījumā tur ietilpa šādas tādas dārza
veltes – baklažāns, burkāni, puravs un pākšu pupiņas – tās šajā ķēķa disciplīnā
iederas vienmēr – viss sulīgi notvaicēts āfrikāņu dekoratīvajās garšvielās,
kuru nosaukumu patlaban neatceros, un svaigspiestā pampelmūža sulā)
.. un virzīts
līdz nepieciešamajai kondīcijai, kuru sasniedzot jāķeras pie kuskusa graudiem. Šajā
mirklī jāatklāj, ka priekšstati, saskaņā ar kuriem virtuves plauktos kuskusa gana,
ir aplami. I tur viņa nav, i te viņa nav, nav arī šite. Ko man tagad darīt ar to,
kas katlā tvīkst un stirinās, kā man būt?
Bet būt,
kā izrādās, var šitā. Plauktā, kurā nav kuskusa, jāatrodas maisiņam miežu
putraimu, kas reiz vien pāris riekšavas atbērti kādas senākas zupas vajadzībām,
bet pēc tam rosinājuši iztēli pamērkaķoties viterbo provinces šefu antipastālajā
toņkārtā. Tad nu atbilstošs daudzums šo pašu putraimu bļodiņā tiek dāsni
impregnēts ōļo d’ōlive ekstravērdžinē, pēc kā attiecīgi implementēts receptē
atbilstoši ierastajam kuskusa lietojuma mōdam. Mitruma sasūkties, kā praksē
noskaidrojās, tiem vajag ļaut kādu nieku ilgāk nekā Zaras vai tamlīdzīgu pārtikas
pusfabrikātu ražotāju precott’ajiem produktiem, arī šķidruma der pielietot vairāk,
bet iznākums bija labs un ieguldīto pūliņvērts – komplimenti raisījās itin voluntāri.
Diskusija,
protams, domājama tādās kategorijās, vai gala produktu maz drīkst godāt par
kuskusu, jo visdrīzāk tā ir miežu putra ar augšminētajiem dārzeņiem; grūdenis, zīdenis vai vēl kāds etnogrāfisks -enis, bet vai
nav viens pīpis, vaine. Mēs tovakar vienkārši gribējām kuskusu, un ~tādu arī
dabūjām. |