| |
[31. Jan 2010|13:13] |
|
mēs gan bijām izsludinājši ekonomikas sildīšanas moratoriju uz visu šo gadu (no jūlija līdz jūlijam, kā minimums), kam es ļoti centos būt uzticīgs, un tāds caurmērā arī biju, kaut arī domās to krāpu, ka spalvas putēja [(c)tessera]. toties tagad uz visu šo veiksmīgi nozūmēto satraukumu fona kvkzns jau otro dienu virtuāli laizās ap divkārt laizītās sellas rondas apkārtnes lokācijām un ik pa laikam paziņo kādas apsveramas offertas. ak, un atkal vairs nav miera zem LB ozololzariem. mans pienesums aizekrānu saziņā bija - bet tu paskaties červīnju. - kas tur ir? - tur ir baigi. |
|
|
| |
[31. Jan 2010|16:59] |
mums svētdienas nereti sanāk tādas slinkas, pigrizzia totāla. klīšana tālos tīmeklos vai paša radītos tēlojumos stundām ilgi, līdz diena jau pusē, un tad jau arī vakars klāt. šodien gan pēdējā pieklājības mirklī pamanījos atminēties kādu noskaņās līdzīgu svētdienu no divgadu senatnes. toreiz mēs sēdējām auto un braukājām kādās izdomātās svētdienas darīšanās. ap pusdienas laiku un ēstgribas mirkli gadījāmies tur, kur parioli ar triesti satiekas, un gari nedomādami devāmies uz tiburtīnas ceļa sākumgalu salūkot kādu maltīti. traktieris, kurā toreiz pabijām, kopumā ir draņķīgākais no visiem, kas tajā apkaimē frekventēti, sevišķi tādēļ, ka mūs tur toreiz tuklais muļķadesa īpašnieks lūkoja traktēt kā nejēgas ārzemniekus, kas mani nedaudz sarūgtināja, tomēr viņa gaspažai bija izdevusies tīri sakarīga carbonara (kas tomer uzskatāma par pašsaprotamību, jo tā vien vēl trūka, lai arī šajā disciplīnā būtu jāviļas).
paskatījos ledusskapī, kas ir tukšs - es to jau iepriekš zināju. tomēr tukšumā vīdēja olu kārba un gabaliņš kūpinātas cūkgaļas, kas kādas dienas iepriekš bija sakārojusies wu. kādu sauju pastas mūsmājās var salūkot vienmēr, un re - ar wu nu esam nokopuši pieklājīgu porciju šī ārkārtīgi sirsnīgā un vērtīgām uzturvielām bagātā ēdiena. cūkgaļa gan būtu derējusi nekūpināta. kvkzns atteicās, viņai ir pretenzijas pret termiski neapstrādātām olām, viņa izēda pesto burciņas satura paliekas ar maizi. vakardienas vīnu iz tā paša ledusskapja sadalījām trijatā.
tīdams spegetus uz dakšas, kā kādu izmirstošu un saudzējamu roņu paveidu apcerēju carbonaras drūmo likteni, kāds to ir piemeklējis teju visur šaipus alpiem. tad nospriedu, ka no visām citām tā man garšo vislabāk. sacensties spēj vien cacio e pepe. spaghetti alle vongole, kuru krodzinieki parasti lepni lūko iebarot kā pirmo (pieņemsim tādēļ, ka kārtīgas ģimenes carbonaru ēd mājās, un uz krogu dodas ņemt kaut ko nedaudz piņķerīgāk gatavojamu), man tā ne visai. kaitina tā čakarēšanās ar čaulām, turklāt tajās retajās reizēs līdz ar mīktmiešiem starp zobiem gadījies nošņirkstināt arī smiltis. amatriciana - nu tā, ir ok; al ragu' arī, bet tad nāk tur visādas tās dziļo pāķu improvizācijas ar štellēm, ko nu viņi tur spēj nomedīt, izmakšķerēt un izkašņāt sūnās, tās spēj noraut vāciņu ar paukšķi. sicīliešu pastas neminēšu vispār. |
|
|