| |
[30. Jan 2010|11:00] |
|
pēc manām necilajām zināšanām selindžers bija miris jau sen. šķiet, nošāvies, kā dažs no viņa varoņiem. |
|
|
| |
[30. Jan 2010|21:42] |
pie vakariņu salātiem atminējos par selindžeru un iztincināju wu, ar cik dziļu cieņu un aizrautību viņai skolā izgāšgad tika mācīta šī daļa amerikāņu rakstniecības mantojuma. pēc tam izjutu tīri rituālu nepieciešamību pārlasīt kādu ōpusu no kādreiz tik ļoti bijātā autōra, viņu, khm, arī no šī kakta mūžībā pavadot. novientuļojos un nu esmu izlasījis līdz pusei.
tas iemesls, kādēļ pusmastā esmu tomēr izlīdis līdz rakstāmmašīnai un lēnīgi klabinu, ir līdz šim ne reizi vēl neuzplaukusī atziņa, cik derīgi un izzinoši ir šad tad pārlasīt kādus jaunības gadu lifechangingos darbus, kaut vai tā vien dēļ, lai nejauši uzietu vēlākos gados verbāli prostituējot šad tad pielietotos aizgūtos (tiesa, ne vienmēr apzināti - citreiz gadījies būt pārliecinātam, ka šī doma uzplaukusi paša koepchenā) funktierus, apjausmas, pat gatavas frāzes. |
|
|