| |
[15. Nov 2008|01:44] |
mēs sakūdījām tos romas ākstus uz stāvaplausiem. pēc tam bija viena no sirsnīgākajām pēdējā laika vīnpagaršošanām. turklāt (khm) sēžot pirmajā rindā, soņas asinis no tomātu bundžas saskatāmas izšļācamies krietni iespaidīgāk nekā holivudas šāvējfilmās.
šie ļaudis ko tādu, starp citu, negaida. un tad nevar saprast, kurš viņus apčakarējis, izejot no primārās pašsajūtas, ka paši ne pie kā nekad nav vainīgi. skatās apkārt, bet tur g.a. ar vīna glāzi rokās. bet ar īpatnēji tādām kā saraudātām acīm.
šito savukārt tā ne gluži sapratu es. bet es jau no tās aktieru štelles vispār maz ko saprotu.
+ šodienas gastronomiskais jaunatklājums - romas geto carbonara ar terracinas circeo novello. nu afigeķ-afigeķ. pasta sāk garšot tikai uz pēdējo ceturtdaļu - pirms tam tā olas garša diez ko neper, bet teļa strēmelēm garša parādās tādām pakrietni atdzidušām. savukārt vīns ir kaut kas tik fruttoso, tik amabile, kādu no jaunuļa negaidīju. simitiem gadu negaidīju. vienīgi rīdzenieki, kad es viņus uz ko tādu vedinu, parasti ir īpatnēji neatsaucīgi (turklāt domā, pavisam noteikti, ka man ar to kāds dziļāks sakars. šī arī ir velnišķīgi smīdinoša sajūta - kad gadās kādu svešāku cilvēku ievilkt iekš geto, kad apkārt taču ir īsta roma, tad viņi pie sevis secina, kas tas noteikti nav bez iemesla). man atliek tikai paberzt degunu un paraustīt plecus. |
|
|
| |
[15. Nov 2008|21:13] |
|
piebildīšu tikai to, ka tos patiesi jaukos ļaudis šodien nevilšus izdevās sasmīdināt ar stāstu par velnu, kurš ar vēju esot pastaigājušies virzienā no venēcijas laukuma gar chiesa del gesu un tad iegājis nokārtot šādas tādas štelles pie baznīcas turētājiem, kamēr vējš palicis uz stūra pagaidīt. "viss sakrīt, viss sakrīt," teica viņi ar neslēptu azartu, bet tomasīna ir vispār dimants no cilvēku māla. |
|
|