|
15. Nov 2008|01:44 |
mēs sakūdījām tos romas ākstus uz stāvaplausiem. pēc tam bija viena no sirsnīgākajām pēdējā laika vīnpagaršošanām. turklāt (khm) sēžot pirmajā rindā, soņas asinis no tomātu bundžas saskatāmas izšļācamies krietni iespaidīgāk nekā holivudas šāvējfilmās.
šie ļaudis ko tādu, starp citu, negaida. un tad nevar saprast, kurš viņus apčakarējis, izejot no primārās pašsajūtas, ka paši ne pie kā nekad nav vainīgi. skatās apkārt, bet tur g.a. ar vīna glāzi rokās. bet ar īpatnēji tādām kā saraudātām acīm.
šito savukārt tā ne gluži sapratu es. bet es jau no tās aktieru štelles vispār maz ko saprotu.
+ šodienas gastronomiskais jaunatklājums - romas geto carbonara ar terracinas circeo novello. nu afigeķ-afigeķ. pasta sāk garšot tikai uz pēdējo ceturtdaļu - pirms tam tā olas garša diez ko neper, bet teļa strēmelēm garša parādās tādām pakrietni atdzidušām. savukārt vīns ir kaut kas tik fruttoso, tik amabile, kādu no jaunuļa negaidīju. simitiem gadu negaidīju. vienīgi rīdzenieki, kad es viņus uz ko tādu vedinu, parasti ir īpatnēji neatsaucīgi (turklāt domā, pavisam noteikti, ka man ar to kāds dziļāks sakars. šī arī ir velnišķīgi smīdinoša sajūta - kad gadās kādu svešāku cilvēku ievilkt iekš geto, kad apkārt taču ir īsta roma, tad viņi pie sevis secina, kas tas noteikti nav bez iemesla). man atliek tikai paberzt degunu un paraustīt plecus. |
|