| |
[3. Nov 2008|00:44] |
jēziņ, nupat aizrijos ar grapu. skalināju pa muti nieka malku un to pašu iefīrēju nepareizajā rorē.
aizlasījos flistes stāstus, tā ka tīri vairs netieku pats pie vārda. vispār pārāk vienreizēji laba nedēļas nogale, par ko te blāķi varētu sarakstīt. ja vien es šodien nebūtu sapīcis pāris reižu nepiedienīgi burkšķējis, bez kā patiešām varēja iztikt, viss būtu absolūti ideāli. nu, maz cilvēki mēdz nespēt iztaisīties no mājas, pēc kā iznāk kavēt un nervozēt. bet kopsummā tas viss ir sīkums. rīt pamodīšos apņēmībā būt jaukāks un uz visu kopīgo emocionālo komfortu orientēts.
bija tā, ka šodien vienreizēji labi paēdām. aizgāju uz veikalu pēc baklažāniem, bet pie gastronōma stendiem sakārdinājos un pārdomāju. palūdzu nošķēlēt pāris etus no parmas šķiņķa kājas, tad mani uzrunāja ricotta, kas formīga gozējās vitrīnā, prasīju, vai kampānijas bifeļmāšu mozzarellas viņiem nav, bet protams, ka ir, nu rādiet - šito, lūdzu; tad vēl gaetas tipa olīvas ar pepperoncino piedevu un basta cosi. mājās vēl uz bistecchieras sagrillēju zucchini un pepperone, cepeškrāsnī pagatavoju improvizētas bruschettas, kas gāja smērētas ar artišoku pastu un tomātu kapājumu eļļā ar terasē plūktām bazilika lapām, līdz viegli iecerētas pusdienu uzkodas (kas patiešām sastāvēja no antipastu artikuliem), kam vajadzēja tikai aprīdīt izsalkumu līdz pēc-teātra vakariņām vienā vakar nolūkotā krogā netālu no teatro india, ienācās tik pamatīgas, ka ēst negribas vēl tagad. līdz ar to arī il vecchio mullino palika neiepazīts.
teātris bija tāds diezgan tradicionālā manierē risināts austriešu autora tomasa bernarda "ritter dene voss" - psihoanalīzes blēņās mērkts menāž-a-truā starp divām māsām, vienu brāli un septiņām senču portrejām. šis tas bija jauks un uzmundrinošs. ja godīgi - tieši cilvēki man patika visvairāk. publika gluži kā reiz aprakstītajā n.cave koncertā, bija izlasīta no vienreizējiem tipāžiem, un aktieri nebija sliktāki. tīrs artistiskums pat bez kādas pārintelektuālas koncepcijas vilka nikni pats par sevi. tīra un nesadirsta daile.
un te būs bildes no pagājušās setdienas pastaigas, kurā mēs devāmies kopā ar kvkznu - pa trasteveres zonām, kas tūrisma ceļvežos nenonāk. bildes, gan ir no klasiskās trasteveres - tur s.marias laukumā plosījās kāda rumāņu nomadu grupa, kas izskatījās pēc pagājušās hellōvīnu nakts tā arī neaizgājuši gulēt:
( samstag illustrierte ) |
|
|
| |
[3. Nov 2008|17:03] |
kā kādu dižu noslēpumu pastāstīšu, ka vismaz romā, mācot braukt ar mašīnu, neviens neliek ķīķerēt spoguļos, it kā tie kādai skaistumkopšanai tur būtu domāti. no kā (bet arī pno līdzšinējās prakses) var secināt, ka ielās valda "kalnu likums".
kalnu likuma skaidrojums ir krietni prozaiskāks, nekā iesākumā izklausās. ideja ir šāda - brauc un skaties uz priekšu! savukārt tas, kurš nāk aiz tevis, pats ir atbildīgs cik ļoti katrā atsevišķā situācijā vērts 'rallentare per evitare il tamponare'. t.i., kā slēpojot - priekšroka kustību brīvībā planēt pa trasi no vienas malas uz otru ir tam, kurš brauc pa priekšu. un ja tu lien garām un notrāpi šamā braukšanas trajektorijā - vļip očkarik.
kas tu vēl bija.. ā! :))) instruktors pilsētā taurē uz nebēdu - kā tik kāds kaut kur bāž pakaļu laukā no kādiem ceriņkrūmiem, tā gatavs iemesls "suonare il claxon". un tad vēl tā šķībi uz mani paskatījās, kad es per forza apstājos pie 'stop', tipa, nu ko tu stājies, neredzi, ka neviena te nav, a nu žmal pedal, braucam tālāk! |
|
|