| |
[10. Okt 2008|17:10] |
ziņa par drīzu atkaldošanos uz venēciju man uzlaboja garīgo.
visādi citādi arīdzan man šodien klājas labi.
bet rītdiena ar rāftingu, kā zobinu asu māj - nāc tuvāk, vai arī es nākšu pie tevis. |
|
|
| II daļa |
[10. Okt 2008|17:34] |
----------
bacia mi, se no, ti bacio io - bacia mi, se no, ti bacio io - bacia mi, se no, ti bacio io - bacia mi, se no, ti bacio io - bacia mi, se no, ti bacio io - bacia mi, se no, ti bacio io - bacia mi, se no, ti bacio io - bacia mi, se no, ti bacio io - bacia mi, se no, ti bacio io - bacia mi, se no, ti bacio io - bacia mi, se no, ti bacio io - bacia mi, se no, ti bacio io -- šis bija tāds refrēns, ko viena iespaidīga paskata dāma garām spēcīgām kājām, izteiksmīgi nopūderētu pavītušas kordbaletistes seju un trauslu, smalki veidotu korpusa augšdaļu (bet skaisti pleci patiesi ir mana vājība) ķērca ausī vienam izspūrušam skuķim, kuru ar 5 minūšu intervāla atkārtošanos kā tādu nīstamu izsmēķi pa grīdu mēģināja izsmērēt visi pārējie izrādē iesaistītie tēli - pirms kādām nedēļām bracciano pils festivālā. tas bija tāds sviests par margaritas tēmu eksistenciālisma mērcē. atceros, viens zibenīgs žests, korbaletistei pirms šī refrēna paraujot vienu savu brunču malu, lai jāteniski uzrāptos uz gultā izspūrušā skuķa, bija tik erotisks, ka tīri prasījās pultī piespiest <<< pogu, lai to noskatītos vēlreiz.
p.s. (atcerējos) - tonakt nopētīju izrādi virzošos tēlus un nospriedu, ka akurāt šādi varētu izskatīties klabošie cibiņi. izrādē darbojās - viena bargā kundze melnos garos zābakos, melnā garā lateksa mētelī, melniem gariem matiem; aprakstītā kordbaletiste, izspūrušais skuķis, kuras drānas nebūtu viegli atšķirt no gutasveļas; masīvs pavecs vīrs ar papliku pauri, tērpies zābakos, miesnieka skotelē un ģimenes apakšbiksēs tēraudpelēkā krāsā - operē ar skārda priekšmetiem - pērkondārdus izdodošu loksni, spaiņiem un pāķuvannu, kurā kādreiz mēdza sālīt gurķus, bet izrādē tiek slīcināta izspūrusī jaunkundze. |
|
|
| iz mana telefona atmiņas kartes, jeb ..kamēr jūs dzērāt savus pietdienas aperitīvus |
[10. Okt 2008|18:36] |
pirms pāris dienām, sēžot korķī, pamanīju šitādu braucamo
abi sirmie braucēji izskatījās uzposušies pirms kādiem 30 gadiem, lai dotos uz kādu zaļumballi vai koktēlnieku simpoziju. un kopš tiem laikiem vairs neatgriezušies.
bračkas vai geji - nekā citādi. tik neticami vienādā un saskaņotā kondīcijā esošus tipus viņu vecumā negadās sastapt (ja vien runa nav par spīķermalas deģenrātiem). abiem starp puķaino kreklu krāga galiem rēgojās pa vēl puķainākam lakatam, kas, jāatzīst špāsīgi, bet sapsēja ar pelēkajām žaķetēm, pat sirmie bārdas rugāji spurojās vienādā ca 2mm augumā.
(un tad es iedomājos zatleru brīvajā vietā aiz vadītāja - tādā pat autfitā un bārdasrugājiemnoaugušu zem nobružātās ķiveres.)
ja tā būtu, viss krievu kino varētu iet dusēt.
|
|
|
| |
[10. Okt 2008|21:37] |
| [ | Patlaban klausos |
| | Van Morrison - Madame George | ] |
kad es dzīvoju igaunijā, vienu rītu pamodos četros no tā, ka šausmīgi sāpēja sirds. dūra ļoti sāpīgi, un es ļoti nobijos, nodomāju, ka miršu. un tad es piecēlos un uzvārīju kartupeļu biezputru - kāpēc? - tāpēc, ka biju lasījusi, ka, ja sāp sirds, kaut kas steidzami jāuzēd. tev arī kaut kas jāuzēd!
šādu sirsnīgu stāstu nupat pastāstīja kvkzns.
un tūliņ es dabušu vīnogas, jo man sāp sirds, un man pēkšņi likās, ka arī es varētu nomirt.
ja vien tas viss nebūtu tik šausmīgi smieklīgi. |
|
|