| II daļa |
10. Okt 2008|17:34 |
----------
bacia mi, se no, ti bacio io - bacia mi, se no, ti bacio io - bacia mi, se no, ti bacio io - bacia mi, se no, ti bacio io - bacia mi, se no, ti bacio io - bacia mi, se no, ti bacio io - bacia mi, se no, ti bacio io - bacia mi, se no, ti bacio io - bacia mi, se no, ti bacio io - bacia mi, se no, ti bacio io - bacia mi, se no, ti bacio io - bacia mi, se no, ti bacio io -- šis bija tāds refrēns, ko viena iespaidīga paskata dāma garām spēcīgām kājām, izteiksmīgi nopūderētu pavītušas kordbaletistes seju un trauslu, smalki veidotu korpusa augšdaļu (bet skaisti pleci patiesi ir mana vājība) ķērca ausī vienam izspūrušam skuķim, kuru ar 5 minūšu intervāla atkārtošanos kā tādu nīstamu izsmēķi pa grīdu mēģināja izsmērēt visi pārējie izrādē iesaistītie tēli - pirms kādām nedēļām bracciano pils festivālā. tas bija tāds sviests par margaritas tēmu eksistenciālisma mērcē. atceros, viens zibenīgs žests, korbaletistei pirms šī refrēna paraujot vienu savu brunču malu, lai jāteniski uzrāptos uz gultā izspūrušā skuķa, bija tik erotisks, ka tīri prasījās pultī piespiest <<< pogu, lai to noskatītos vēlreiz.
p.s. (atcerējos) - tonakt nopētīju izrādi virzošos tēlus un nospriedu, ka akurāt šādi varētu izskatīties klabošie cibiņi. izrādē darbojās - viena bargā kundze melnos garos zābakos, melnā garā lateksa mētelī, melniem gariem matiem; aprakstītā kordbaletiste, izspūrušais skuķis, kuras drānas nebūtu viegli atšķirt no gutasveļas; masīvs pavecs vīrs ar papliku pauri, tērpies zābakos, miesnieka skotelē un ģimenes apakšbiksēs tēraudpelēkā krāsā - operē ar skārda priekšmetiem - pērkondārdus izdodošu loksni, spaiņiem un pāķuvannu, kurā kādreiz mēdza sālīt gurķus, bet izrādē tiek slīcināta izspūrusī jaunkundze. |
|