| |
[27. Sep 2008|00:53] |
kādā brīdī, dodties uz to nomali, pat šķita, ka viss taču beigsies ar kārtīgu samešanos piektdienas vakarā, ka mēs mainīsim kādus plānus un turpat vēl pavazāsimies pa anienes krasta bāriem, un pēc tam vēl aizvilksimies uz zoobāru dejot (s.c., ļoti atbilstošs nosaukums tam pagrimušajam iestādījumam).
bet viss beidzās ar visnotaļ pilsoniskām vakariņām, kurām nebija ne vainas (tikai es biju cerējis vairāk, ko citu) - viss bija ļoti garšīgi. kā jau paredzēju, štelli rullē īsti meksikāņi, līdz ar to var cerēt, ka kaut galdā tika celts kaut kas autentisks. mēģinādams apvārdot savas zvaigznītes biedrenes, mēģināju iztēloties meksikāņus kā vienu žūpīgu un sušķīgu tautu, kas tak noteikti pie pirmās izdevības pielokas. visāda materiāla tak viņiem netrūkst, un daudz jau ar filmās redzēts, kā amīši meksikāņu krogos ierodas ar vienu mērķi. proti, ēdieni tur parasti noder tikai tam, lai no tiem skābajiem tekilas citroniem nesačakarējas vēders un no dzeršanas pāragri lai neapšķiebjas dūša, sievietes parasti sadzeras par daudz, vaļīgi danco un nākamajā rītā pamostas blakus visos aspektos neperspektīvam uzcirtējam. kā reģiona daudzmaz pārzinātājai kvkznam vaicāju par salvadoru - tak pie viņiem piektdienu vakaros piepļukājas visa sala, uz ko viņa atbildēja, ka, ņemot vērā, ka salvadora nav sala, piepļukājas visa okeāna piekraste. es biju apmierināts ar atbildi, kaut arī biju "pārteicies", un uzreiz mēģināju iztēloties to piekrasti - nu, līdzīgi, kā pie mums - piektdienas vakaros dzintarjūras piekrastē skaidru ļaužu nemēdz būt.
man glāzē jura. garša skāba, un efekts aspektos neperspektīvs.
kā lai es piedabūju tos ļaudis kļūt kaut nedaudz enerģiskākiem un palikt pa nakti ārpus mājas, kaut arī uz kasiju spēku izsīkumā būtu jākuļas ar taksi/naktsbusu vai kaut čigānu kulbā? mēs te vienu izgājienu uz san lorenzo, kura uzstādījumā no atribūtu viedokļa nevajadzētu trūkt nekam, taisāmies kā vecas meitas uz mīšanu (tā teiktu mana māte). bet kādreiz īpaši savākties vajadzēja, lai piektdienas vakaru pavadītu mājās.
UPD. toties augšstāvā šobrīd notiek klape. varbūt mentus izsaukt gaismasmūzikas labad? |
|
|
| |
[27. Sep 2008|01:32] |
ak jā, piemirsu piebilst, kā dēļ būtu tur vērts atgriezties.
jautājums - cik klasiskas margaritas salien vienā 1,5 litrīgā kannā?
lūk, tādu porciju tur dod. un dzer, sākot no aperatīva līdz didžestīvam. |
|
|
| nedēļa |
[27. Sep 2008|10:52] |
roma izrādās 16.dārgākā pasaules pilsēta, savukārt dzīves kvalitātes ziņā rīgu apsteidz par rumānijas pilsēta budapešta.
pasaule strauji mainās. |
|
|
| |
[27. Sep 2008|11:17] |
ops, nu jau iet vaļā kā kādā kostīmfilmā par senākiem laikiem.
kinskis sēž rītasvārkā un lasa rīta presi (flisti), kad kling klang, pastnieks pie durvīm zvana.
turklāt, atnes 3 vēstules, nevis kaut kādus tur spamus, rēķinus vai pavēstes uz tiesu. |
|
|
| par šodienu |
[27. Sep 2008|21:40] |
| [ | Patlaban klausos |
| | Óëüè - Îïÿòü Âåñíà | ] |
ļoti patīkams atklājums vārdā Ульи, precīzāk, tā 1999. gada albums - Сидим Культурно Отдыхаем. labi iet kopā ar muskata vīnogām, kuras patlaban pamazām pazūd no šķīvja un liek domāt par rudeni.
šodien man izspruka frāze "man patīk šitā dzīvot". tā tika reģistrēta vienā ceļmalas ēstuvē uz terracinas ceļa. bija saulains, mēreni silts, terases mūsu pusē bija redzami skaisti vīnogulāji, galdā bija mozzarella, ricotta, tomāti, maize ūdens un vīns. šādos pāķu iestādījumos viss notiek tā - ieej iekšā tādā kā veikaliņā un saki, ka iepērcies ēšanai uz vietas, viss tiek salikts plastmasas šķīvīšos, un tad tu visu nes tur, kur tev labāk patīk. kvkcns bija atradusi ļoti smuku galdiņu ar skatu uz jau minētajiem vīniem. tā bija mūsu pirmā dienas ēdienreize, pl. ca. 14:30, pēc tam, kad bijām jau pabijuši vienā vīndarītavā un vispārējā piedāvājuma neuzrunāti bez liela entuziasma bijām nopirkuši tikai vienu kasti lazio shiraz.
taču mēs bijām pārliecināti, ka citur mums ies labāk. starp ēdienu šķivjiem esošais čeks uzrādīja, ka mūsu guzās pazūd nedaudz vairāk par puskilogramu mozzarellas, krietni 300g brīnummaigas ricottas, kas kopā ar maizi un tomātiem maksāja akurāt tikpat, cik viens pamatēdiens mūsu vakardienas meksikāņu restorānā. turklāt, kādu mirkli pirms šiem fiksējumiem es jau biju paguvis pateikt, ka man patīk šitā dzīvot.
pārējās divās vīndarītavās mūs diezgan dāsni mēģināja sadzirdīt, kvkzns varēja atšūties, sakot, ka stūrē, bet manī viņi uzgāja nevien dzirdīgas ausis, bet arī atsaucīgu rīkli. tāpēc labāk pat neprasiet, cik vīna pārvedām un cik tas viss izmaksāja. krietni paplucinātais dainuskapis atkal ir pilns, un vēl kastes stāv neizpakotas. pēdējā vīndarītava parasti izrādās tā labākā. tā bija arī šoreiz. nemaz nebijām to iekļāvuši maršrutā. nejauši pamanījām pa ceļam uz citām. atpakaļceļā iegriezāmies un pavadījām tajā vairāk laika, nekā iepriekšējās kopā ņemot. kā labiem kundēm mums vēl pa virsu tika iešķiņķota viena pudele viņu labākā baltvīna un tāds diezgan nopietns korķu viļķis (st.c., pat ļoti laikā un pa tēmu - mūsmāju viļķis mani jau bija pasācis liegi traumēt un kaitināt).
bez Ульи vēl viens dienas atklājums bija terracinas moscato secco versijā. līdz šim tiku mēģinājis tikai 'amabile', kas ir visnotaļ deserta vīns, kaut arī mēs līdz šim to mēdzām patērēt pie nesamudrītām zivīm (orata ar to iet labsajūtā pīkstēdama). nu, ir brīžiem tā kā jāsarauc piere un jāpaštuko, vai garša patiešām turas pieklājības robežās. ar secco šādām pārdomām vairs nebūs ne mazākā pamata. turklāt, mūsu plauktos tagad nonācis šīs disciplīnas čempions, kura etiķete ar neapšaubāmu cieņu tika pieminēta arī citās, konkurējošās vīndarītavās, kad runa bija nonākusi līdz reģiona vīnu cildināšanai un topogrāfijas izklāstam. |
|
|
| |
[27. Sep 2008|23:12] |
pie šitā prasās uzkost.
(upd. tās ērmotās zīmes faila nosaukumā ir jāaizstāj ar kādu tam piemērotu vārdu, piemērmam - literatūra, un galā jāpieraksta .mp3)
kaut kas tur nogļukojis ar kirilicu |
|
|