| par šodienu |
27. Sep 2008|21:40 |
ļoti patīkams atklājums vārdā Ульи, precīzāk, tā 1999. gada albums - Сидим Культурно Отдыхаем. labi iet kopā ar muskata vīnogām, kuras patlaban pamazām pazūd no šķīvja un liek domāt par rudeni.
šodien man izspruka frāze "man patīk šitā dzīvot". tā tika reģistrēta vienā ceļmalas ēstuvē uz terracinas ceļa. bija saulains, mēreni silts, terases mūsu pusē bija redzami skaisti vīnogulāji, galdā bija mozzarella, ricotta, tomāti, maize ūdens un vīns. šādos pāķu iestādījumos viss notiek tā - ieej iekšā tādā kā veikaliņā un saki, ka iepērcies ēšanai uz vietas, viss tiek salikts plastmasas šķīvīšos, un tad tu visu nes tur, kur tev labāk patīk. kvkcns bija atradusi ļoti smuku galdiņu ar skatu uz jau minētajiem vīniem. tā bija mūsu pirmā dienas ēdienreize, pl. ca. 14:30, pēc tam, kad bijām jau pabijuši vienā vīndarītavā un vispārējā piedāvājuma neuzrunāti bez liela entuziasma bijām nopirkuši tikai vienu kasti lazio shiraz.
taču mēs bijām pārliecināti, ka citur mums ies labāk. starp ēdienu šķivjiem esošais čeks uzrādīja, ka mūsu guzās pazūd nedaudz vairāk par puskilogramu mozzarellas, krietni 300g brīnummaigas ricottas, kas kopā ar maizi un tomātiem maksāja akurāt tikpat, cik viens pamatēdiens mūsu vakardienas meksikāņu restorānā. turklāt, kādu mirkli pirms šiem fiksējumiem es jau biju paguvis pateikt, ka man patīk šitā dzīvot.
pārējās divās vīndarītavās mūs diezgan dāsni mēģināja sadzirdīt, kvkzns varēja atšūties, sakot, ka stūrē, bet manī viņi uzgāja nevien dzirdīgas ausis, bet arī atsaucīgu rīkli. tāpēc labāk pat neprasiet, cik vīna pārvedām un cik tas viss izmaksāja. krietni paplucinātais dainuskapis atkal ir pilns, un vēl kastes stāv neizpakotas. pēdējā vīndarītava parasti izrādās tā labākā. tā bija arī šoreiz. nemaz nebijām to iekļāvuši maršrutā. nejauši pamanījām pa ceļam uz citām. atpakaļceļā iegriezāmies un pavadījām tajā vairāk laika, nekā iepriekšējās kopā ņemot. kā labiem kundēm mums vēl pa virsu tika iešķiņķota viena pudele viņu labākā baltvīna un tāds diezgan nopietns korķu viļķis (st.c., pat ļoti laikā un pa tēmu - mūsmāju viļķis mani jau bija pasācis liegi traumēt un kaitināt).
bez Ульи vēl viens dienas atklājums bija terracinas moscato secco versijā. līdz šim tiku mēģinājis tikai 'amabile', kas ir visnotaļ deserta vīns, kaut arī mēs līdz šim to mēdzām patērēt pie nesamudrītām zivīm (orata ar to iet labsajūtā pīkstēdama). nu, ir brīžiem tā kā jāsarauc piere un jāpaštuko, vai garša patiešām turas pieklājības robežās. ar secco šādām pārdomām vairs nebūs ne mazākā pamata. turklāt, mūsu plauktos tagad nonācis šīs disciplīnas čempions, kura etiķete ar neapšaubāmu cieņu tika pieminēta arī citās, konkurējošās vīndarītavās, kad runa bija nonākusi līdz reģiona vīnu cildināšanai un topogrāfijas izklāstam. |
|