| |
[3. Sep 2008|07:46] |
o! šonakt, sapnī vazājoties gar brīvības ielu juglas stadijā kopā ar man nepazīstamiem jauniešiem, ar kuriem mani saistīja puskriminālas intereses, satiku ronaldu briedi. viņš bija saģērbies un nogrimmējies par mīmu, un viņam bija draudzene. kaut arī IRL mēs nekādi sirdsdraugi nekad neesam bijuši, es viņu sveicu, pēkšņi uzrodoties no citu personu aizsega un uzlecot viņam virsū, uzkraujoties ar visām četrām. ņemot vērā, ka viņa trauslais stāvs zem mana brangā korpusa nesabruka, es viņam teicu - klau, ronīt, bet tu taču esi kļuvis par īstu vīru! uz to viņš izslējās vēl staltāk, un pienesa mani šādā veidā klāt pie savas draudzenes un mūs iepazīstināja.
varētu būt, ka tajā sapnī biju sadzēries. bet tad vēl es tādā kondīcijā braucu ar moci, un tas vairs galīgi nav labi. |
|
|
| |
[3. Sep 2008|11:54] |
labs joks esiņai par tām ragutiņām iznāca.
atcerējos savu dārgo kursabiedri, kura iestājeksāmenu laikā pirms došanās tajā kabinetā, vienam citam, tobrīd ne pārāk labi pazīstamam topošajam kursabiedram, īsti nevarēdama izšķirties starp divām parunām "ķerties pie lietas" un "ķerties `versim pie ragiem", saminstinājusies noteica:
"Nu ko... jāķeras vērsim pie lietas!"
|
|
|
| |
[3. Sep 2008|19:39] |
wu šodien atlidoja no tēvzemes. tādēļ tiek paģērēts restorāns. par godu vasaras beigām. nevis vienkāršs, bet konkrēts. nu man jau nekas nav pret.
jāielien tik fiksi dušā, jo kādus 3 km mājup no piazza giocchi delfici līdz mūsu kasija augstumiem nācu kājām. bet grādi laukā kā tādai īpaši maigai grapai - vairāk par 35 nebūs. |
|
|
| turpinājums iepriekšējajam pxtm |
[3. Sep 2008|23:07] |
tātad. izejot uz parasto kombināciju, un tieši tās dēļ jau mēs uz to l'isola d'oro devāmies, atskaitīte iznāk šāda:
mājas vīns bija katastrofa, kaut arī tajā briesmeklībā varēja sagaršot kādas reminiscences no tā brīnišķā sulīgā vīna, ar kuru parasti tā vien nesas prāts dzesēt slāpes (kas būtu uzskatāms par kļūdu - slāpju dzesēšanai vienmēr labāk tomēr izmantot ūdeni);
risoto bija pasauss un pārlieku 'al dente'. par supermaigumu šo te nenosauksi, bet superlatīvos ļaudis ir slīkuši tieši šādās reizēs. kaut arī kopumā nebija ļauni, nebija ļauni nemaz.
antipasti bija līmenī, vieni no astoņkājiem nedaudz pārsālīti, bet tie otri - ar pantellerias kaperiem, vienkārši izcili. mīdijas izteikti sardīniskas, bet..
..austeres - šajā vietā tādas ēdis, šķiet, neatceros. ar katānijas zivju tirgu nekonkurē, lōģiski, pilnīgi neviens cietzemes restorāns, bet nu šīs jau bija tīri vai ar ambīcijām.
mājupceļā - teikšu godīgi, šausmīgi patīk viale parioli naktī uz vakariņu beigu laiku. tie krogi, tie mirdzošie automobīļi, limuzīni un raķetes + tie cilvēki teju ganībās, vieni par otriem trasvestītāki - šī vieta stabili ir vislabāk labāk slēptā mūslaiku 'via veneto' (kuras nominālā šajos laikos mīt vieni vienīgi skābi amerikāņi, piesardzīgi vācieši, mesmerizēti japāņi un gaumes deficīta sisti vietējie izcilnieki). klārākos ceļos mājup kvkzns īstenoja valkīru lidojumus - mati pa gaisu un mūzika ar vārdiem par to, kā kāpās aizmigām kopā un vēl kaut kas tādā garā. |
|
|