| |
[20. Jul 2008|01:34] |
Pirms kādām stundām, kad uz Pantellerias lidostas skrejceļa nupat kā palēkušos lidmašīnu spēji sagrāba un iesāņus parāva Āfrikas smiltis nesošie vēji, šķita, šis ir mirklis - sasvērties un kādās klintīs ar melodisku brīkšķi un košu uguņošanu gūt galu. Tā, lai tam būtu kāda daudznozīmīga, kompozicionāla loma un estētiska vērtība.
Nē, ko es te muldu, vienkārši pa ilgiem laikiem, pametot kādu vietu, man gandrīz savilga acis, un pie visa nebūtu bijis žēl pat te pielikt visam punktu.
Atgriezušies mājās, atvilkām aizvirtņus, salējām augus, pakrāmējām čemodānus, pavakariņojām, līdz pienāca kārta ieslēgt datoru, cita starpā arī lai pārvilktu uz cietņa salā sabildētās bildes. Starp visādām desktopa ikonām iekrita acīs kaupera un griškoveca kopīgi ierakstītais sentimentālais popsas gabals, kas reiz bija tur ieglabāts un šķiet, tieši šo mirkli kādus mēnešus gaidīja. Atcerējos, ko es te pirms kāda laika tā sakarā tiku ierakstījis. Un pat tā, ka nopriecājos, ka es neesmu kļuvis vecs, ka joprojām ir lietas un vietas, kas mani var pirmreizīgi pārsteigt, aizgrābt, pārņemt. Ka ir reizēm atrodami mirkļi, kuros jūtos patiešām laimīgs, un manī joprojām nez kādās neatklātās dzīlēs mitinās dziļas, spēcīgas, maigas jūtas.
[Kā arī krietna deva neiedomājami infantila stulbuma. Jo jau otrajā dienā es patiešām gandrīz dabūju galu. Kādā neizskaidrojamā kārtā (varbūt par mani kāds aizlūdz) izkūlos nosacīti sveikā. Kopumā ņemot, uzturēšanās vēju meitas salā tomēr izvērtās visai asiņaina. Atlikušās brīvdiennieku pietiekami saspringtā plānoto sarīkojumu grafika sadaļas varēju papildināt ar punktu „brūču apkopšana”.
Kritiskais moments pat ir iemūžināts. Jo tieši vēlme tapt digitāli iemūžinātam arī bija visa stulbuma sakne. Kvkznam tiek iespiesta rokās kamera un norādīts virziens, lūk, es nostāšos tur, bet tu, lūdzu, mani nobildē. Lūk, kinskis stāv uz klints, un viļņi skalojas ap potītēm baltās putās. Lūk, viens vilnis izskatās lielāks – tūlīt sanāks skaista bilde, lūk, vilnis spēji plīst un putas gāžas kā no sakratītas pārkarsēta kvasa pudeles, lūk, kinska uz klints vairs nav, viņš bāls plunčājas blakus esošajā līcītī un drūmu skatu pēta delnas un citas ekstremitātes.]
Itāliešu vidū pēc lidmašīnas nosēdināšanas ir pierasts aplaudēt. Pēc tikpat aptuvenas nosēšanās nedēļu atpakaļ aplausi skanēja ne gluži kā vienkārša paraža, bet tā pavisam patiesi, no sirds. Šopēcpusdien, uzņemot ātrumu pa skrejceļu, mana jauniegūtā gravitācija lauzās caur sēdekli un visām lidmašīnas šuvēm atpakaļ, bet aplausi pārmaiņās pēc atskanēja arī tad, kad lidmašīna izlauzās no vēju vērpetēm un iztaisnoja savu gaitu uz Romu. |
|
|