| Aksolotls |
16. Jan 2009|21:12 |
Ir pagājis kāds laiks, kad daudz esmu domājis par aksolotliem. Vispirms uzzināju par to eksistenci vienā stāstu krājumā; domāju, ka tā ir fikcija, bet izrādījās, un to apstiprināja veselas rakstu un fotoattēlu viknes, esmu alojies.
Tie nebija ne parasti ūdens dzīvnieki, nedz arī cilvēciskas būtnes, taču nevienā dzīvniekā nebiju saskatījis tik stipras saiknes ar sevi pašu. Tādējādi, goda vārds, tikai un vienīgi joka pēc, tepat manā parastajā cibā tapa šis ieraksts.
Kādas dienas vēlāk ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) dienasgramata ziņoja par jauna albuma nākšanu klajā, turklāt piebilda, ka tas reti gadoties. Šis ieraksts mani darīja viegli uzmanīgu, bet ne tik ļoti, lai sāktu zinīgi kladzināt "Viss sakrīt, viss SAKRĪT!". Maz cilvēku te pa apstādījumiem vazājas un mūziku ieraksta.
Es karājos gaisā. Varbūt dreifēju ūdenī, vai zeme saistīja tikai manus pirkstgalus, pa to pastaigājoties dienas gaitās, līdz šodien pa UPS zibenskanāliem darbavietā pienāca mana slēpošanas ķivere, kuru no Ziemeļitālijas pasūtināju precīzi tajā pat dienā, kad mājās lasāmajā grāmatā uzšķīrās stāsts par aksolotlu. Tai, spriežot pēc apraksta, vajadzēja būt spoži melnai. Apraksts solīja vienkāršību, atturīgu un dizainā risinātu eleganci. Man šķita, tā ļoti piestāvēs manam slēpošanas tērpam.
Taču tā ir šāda. Turklāt jāatzīst, ka slēpošanas tērpam tā piestāvēs vēl precīzāk, nekā ja būtu vienkārši melna.
Tagad pats esmu aksolotls. |
|