| |
[2. Apr 2008|17:12] |
biju piemirsis, ka man krustmāte ir tik runātīga. braucot no lidostas, atsevišķos brīžos tā kā ievilku elpu, lai teiktu "..bet le lūk redzams tas un tas", kad mana elpa bija pātraukta un varēja tik mierīgi izpūsta bez jebkāda verbāla satura. noklausījos, kā klājas manai mātei (apsēstība ar to jauno kaķi ir absolūti dominējoša pāri visam, kūpina kā jau daždien duetā ar manu senci tik dikti, ka nepieredzējušiem ciemiņiem drīz gribas mukt no mājas, utt. tipa dzerot stipru kafiju. interesanti, kā tad nosaukt to, ko dzeru es?)
Krustmāti nogādājām mājās, aprādījām kas un kā, kur ķemertiņš, kur ledusskapis, kur balkons, kā izkrāmēties, pazvilnēt saulē, kur grāmatplaukts, ja sagribas palasīt, tādā garā. un atgriezāmies darbā. ar trešo piegājienu, jo kā biju spiests atminēties, ģimenes tradīcijas ir spēcīga štelle.
kad krustmāte kādreiz viesojās mūsu mājās, interesantākais moments bija mājupdošanās. tas notiek tā: vispirms viņa paziņo, ka nu laiks posties, mēs, protams, lūkojam atrunāt, ka vēl tak agrs, bet lieta tiek nostādīta tā, ka, nu kas jādara, jādara. nu bet lōģiski. tad pēc kādas pusstundas sarunu, šī apņemšanās tiek deklarēta vēlreiz, nu jau pieceļoties no galda. tad tiek aizstaigāts līdz priekšnamam, apmeklēts ķemertiņš, aplūkoti apavi, kuri nupat būtu jāvelk kājās, tam visam pa vidu atrodas kāda nnnnnnnnnnnnāvīgi interesanta tēma, kas uz karstām pēdām jāapspriež. tad krustmāte ar manu māmuliņu atstutē sēžamvietas uz kādām virsmām priekšnamā un, risinot šo tēmu, pamazām atrisina vēl kādas četras. kad tas paveikts, apsēdētās virsmas kļūst bezgala neērtas, un kārtējo reizi atkualizējas mājāsiešanas nepieciešamība. mugurā tiek uzvilkts mētelis, apsieta šalle, uzlikta cepure, uzvilkti cimdi, paņemta rokās soma un krutsmāte ir tīri vai gatava doties. tad mana māte sāk apjūsmot krustmātes izejamo kārtu (bet padomju laikos izejamās kartas sagāde allaž ir bijis vesels socializācijas aktu labirints, kas no jauna uzvedina uz vairākiem stāstiem, kurus noteikti nedrīkstētu atstāt neizpaustus). vēl pēc kādas pusstundas, krustmātei kļūst karsti un sāk aptrūkties arī tēva pacietība (labi zinādams ar ko parasti beidzas krustmātes mājāsiešana, tēvs sēž pie galda un nebūt nesteidzas mesties skūpstīties), tad tēvs pieceļas un gluži kā uzminējis krutmātes izjūtas, saka "nu ko jūs te priekšnamā stāvat, apsēdieties tak uz dīvāna. ilga, novelc mēteli, tev droši vien karsti, nāciet abas istabā, ieliesim vēl pa kādai glāzītei." un visi atgriežas savās vietās pie galda. līdz pēc kāda mirkļa viss šis process sākas no jauna, bet krutmāte spiesta atgriezties jūrmalā ar pēdējo vilcienu. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}