Ai, ai..
Tagad sarkstu bez sava gala par to, ko tur rakstu. Vnk dažkārt man ir slinkums ņemt rokās savu īsto dienasgrāmatu vai arī tas nav iespējams un tad es cakinu to, ko tajā brīdī gribas, tajā žurnaļugā cerībā, ka neviens tos blāķus tāpat negribēs lasīt.
Arī slēgt es neslēdzu, jo retu reizi iežurnalizējos, bet pārlasīt, ko esmu sacekinājusi gribas. Vnk to iztikšanu bez iežurnalizēšanās es sāku piekopt, secinot, ka negribu zināt, kas mani lasa. Ja iecekina komentu, tad apskatos, protams, bet tā - lai dara kā grib.
Tas ļauj radīt to iespaidu, ka tie ir privātie apartamenti, lai arī virtuālajā vidē atrodami. Turklāt tos, kurus gribu lasīt - Tevi un vēl dažus, es atrodu arī bez piefrendošanas, pie tam biežāk, nekā jūs (tie simpātiskie) spējat ko jaunu sacekināt. :)

(Reply to this) (Parent)