vieta

klusums kā nerakstīt vai kā nerādīties?

(Dot pretī)(Thread)

Man stāv rakstīts '1 mēn nerakstīt soc. tīklos', tā kā tik nerakstīt, bet pirmo nedēļu varētu mēģināt arī nelasīt un nevērt vaļā, vismaz cibu, lai nav tāds kārdinājums :)

(Dot pretī)(Parent)

Filozofisks monologs. Manuprāt bezjēdzīga ideja, jo palielam personībai apkārt jābūt kaut kādām darbībām. So kāpēc lai tā nebūtu rakstīšana sociālos portālos? Tas tač sirdi sildi, kad kāds ir izlasījis tavu ierakstu. Idejai ir spēks. Tikko sasmaidījos bārā, ka kaut kādi jangsteri pieprasīja manis izdomātu šotu :D Ja viņi zinātu kā tas nosaukums ir tapis un ar viss pārējais. so man patīk, mana ideja dzīvo savu dzīvi. Sociālie portāli palēdz daudz ātrāk sasniegt kaut kādu auditoriju, domubiedrus, dvēseles radiniekus whatever ko. Lai nu kā personībai nemēdz būt tukšumi, kaut kas ko mēģina tāpat tiek aizstāts ar kaut ko citu vai ar tāpat neapzināti atgriežas pie tās pašas lietas biki citādā rakursā. viens gan ir apsveicami un kas man vienmēr ir paticis tevī. Tu katru dienu kaut ko izdomā. so ar tevi nav garlaicīgi. Piemēram šodien ir klusēšana :D Rīt varbūt kaut kas cits :D Parastie cilvēki ir tik garlaicīgi man apnīk viņi it visā tīk ātri. tas bieži ne vien nedēļu jautājums, bet pat dienu. P.S. Ceru ka nekomentēsi un ievērosi sociālo celibātu

(Dot pretī)(Thread)

apgrieztā doma. Ja tu zini ka neievērosi tad tā ar var darīt, no tā nezūd ticība sev, jo tu jau zināji ka neievērosi :D Tas palielam rada ticības šaubas citiem nevis tev pašam :D Pats par sevi vienmēr zin visu un vienmēr ir ticība sev. Āmen.

(Dot pretī)(Parent) (Thread)

Komentēt jau es sev ļauju ;) Un par to ticību sev - tev tiešām vienmēr ir ticība sev? Man galīgi ne..

(Dot pretī)(Parent) (Thread)

Mana lielākā problēma - man nav ticības sev nemaz. Paradoks. Teorija ir viena lieta, prakse cita.

(Dot pretī)(Parent) (Thread)

High five ;) Es arī teorijā esmu lieliska, bet tā prakse...

(Dot pretī)(Parent) (Thread)

Prakse, pieredze un tā tālāk. Nesen [1-2 ned atpakaļ, tur intervija bija ar kaut kādu personāļdaļas keksu] lasīju db, vislabākie darbiniekie VW ir tie kas strādājuši Mc. Kā? Viņi māk pašu svarīgāko - pakļauties noteikumiem. darbagaldu pieskatīšanu, rutīnisks mehānisks process. Kāds sakars ar ticību sev? bieži tu nevari izpausties un you must adapt Manuprāt tā puse tev lieliski darbojās praksē. Varbūt nav taisnība. Nu labi, kaut ko nedaudz personiskāku. Šon man dzimene un tikko noskatījos filmu Seven pounds - man ieteica apsveicot. Samocīta filma. Tur daudz ko var saskatīt, bet neizdevusies un nepozitīva [piemēram pursuit happiness ir pay it forward].Savukārt kāds sakars ar to visu? Filmā čalim bija problēmas ar ticību pašam sev, ok viņa būtību sieva un vēl šis tas nozaga, bet iedīglis? Morāle: pat ja tic sev un esi veksmīgs, izdevies, ne vienmēr tā ir īstā ticība. So pat pasticība ir mainiga. varbūt labi neizteicos un sakarīgi, filozofiski, bet šis temats ir daudzejādi slidens :D

(Dot pretī)(Parent) (Thread)

Beigas manam komentāram samocītas. vajadzēja pārlasīt, paskaidrot. Bet nu es aši rakstīju :)

(Dot pretī)(Parent)

:) Apsveicu dz.dienā ;) Jā, tā pakļaušanās noteikumiem man visnotaļ atstrādāta, bet tai maza saistība ar ticību sev. Principā, uzticēšanās sev, savām sajūtām, vajadzībām un domām ir TAS [atsijājot nost visu iemācīto, bailes etc]. Un attiecīgi - darīšana. Tā ir personīgā izaugsme, kuru darba vidē grūti kaut kā šķiet ieņurcīt. Labākais darbinieks no darba devēja puses un darbinieks, kas jūtas labi par sevi man vispār šķiet grūti apvienojamas lietas.. Bet ne neiespējami.

(Dot pretī)(Parent)