es tieši šodien nonācu pie atskārsmes, ka vārdi ir neredzami plēsīgi radījumi, kas ielaužas cilvēkā un moka viņu tik ilgi, kamēr viņš tos kaut kā nedabū no sevis ārā, ar rakstīšanu, runāšanu, dziedāšanu, piršanu, diršanu.

(Reply to this) (Thread)

vai ierunāšanu niedrēs (sk. pasaku par ēzeļa ausīm)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tiem plēsoņām ar nedzīvām būtnēm nepietiek, nav jau nekādi veģetārieši

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ķip enerģijas nezūdamības likums - vārdam jānoslēdzas ar ausīm :)

(Reply to this) (Parent)

bet vispār mans viedoklis ir, ka ir lietas, kuras nevar nepateikt, nu kaut vai kā par tām ausīm,
bet lielākā daļa no lamāšanās (bļe) ir pielīdzināma vajadzību kārtošanai biksēs - ērti, bet kaut kā nelabi :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nezinu. mani brīžiem tie vārdi, kas galvā rosās, tā nomoka, ka lec kaut akā. un kad izrakstu ārā, viņi tur ārpusē vēl savairojas, atgriežas un salien atpakaļ ar simtreiz mokošāku spēku.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:)
hofmaņa "runcī murī"
ir teorija par kaut kādu kaitīju vielu "materia pecans", kas kādam tipam bijusi iekšā rokā, un tad to vajadzēja izsmērēt pa papīru un nosaukt par dzeju :)
bet to, kas notiek ar vārdiem ārpusē, es nesaprotu.
esmu daudz domājusi par to, kāpēc vārdi, ko istāsta citam, pat ja tas neklausās, iet citu ceļu nekā savā nodabā teikti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tieši par to arī domāju

(Reply to this) (Parent)