| motivācija |
[14. Jan 2014|13:54] |
|
|
|
|
| Comments: |
Kādā vakarā vēlu, kad jau visi iedzīvotāji gulēja cietā miegā, pienāca pie pilskunga mazs zemes ļautiņu ķēniņš un lūdza no viņa, lai tam atvēlot nākošu nakti bruņinieku zālē savas kāzas noturēt. Par atmaksu viņš parādīšot pilskungam kādu apraktu podu, pilnu ar zelta naudu. Esot tikai viena lieta, par ko pilskungam stingri jāgādājot, proti, lai tās kāzas neredzētu neviena cilvēka acs. Pilskungs arī apsolījās visu pareizi izdarīt. Bet viena pils jumprava bija tomēr šo norunu noklausījusies. Un kā jau sievietes mūžam visu grib redzēt un zināt, īpaši vēl par kāzām un laulībām, tā arī šī jumprava nevarēja nākošu nakti apmierināties. Pusnaktī klusu un viegli, lai gan ar trīcošu sirdi, tā aizlīda pie zāles durvim, un ieraudzīja pa atslēgas caurumu tādu gaišumu un jaukumu, kādu savā mūžā vēl nebija ne sapnī redzējusi. Mazi ļautiņi tur staigāja pa pāriem ar pērlēm un dimantiem izrotātās drēbēs. Patlaban bija pati pusnakts un pulkstens tornī sita divpadsmit. Ķēniņš un viņa skaistā brūte stājās pie laulāšanas. Jumprava, gribēdama visu jo skaidri redzēt, piespieda aci it tuvu pie atslēgas cauruma, bet te kāds no kāziniekiem to pamanīja. Acumirklī pazuda zālē viss gaišums, un liels troksnis kā pērkoņa spēriens uztraucēja visus pils iedzīvotājus. Jumprava kā ārprātā palikusi tikko spēja izteikt, ko redzējusi, un nomira jau otrā rītā pēc tam.
Nelaimīgai jumpravai arī kapā nav miera. Pa naktim tā staigā apkārt pa pili tai pašā zaļā apģērbā, kādu tā viņā briesmīgā naktī bija nesusi. Daudzreiz tā parādās arī ļaudim, kas guļ augšistabās, kur citkārt bija jumpravas kambaris, un sūdz tiem savas bēdas un savu nemieru kapā. Otrā naktī mazais ķēniņš atkal piestājās pie pilskunga gultas un sacīja: «Tu neesi savu solījumu turējis un neesi aizliedzis saviem ļaudim skatīties mūsu goda dienu. Tu nu esi izjaucis manas kāzas un man atkal ir jāgaida pieci simti gadu, līdz es no jauna varēšu precēties. Tādēļ tev būs par to arī sods jācieš. Virs mazajiem pils vārtiem, kur ir viens akmens no mūra pa pusi ārā atstāts, aug mazs bērziņš. Kamēr šis bērziņš nebūs izaudzis tik liels, ka no viņa varēs uztaisīt bērna šūpuli, tamēr nevienam Dundagas valdiniekam nebūs dēla par mantinieku.»
jā, pasakās, daiļliteratūrā utt tas ir gana apcerēts. turklāt nereti pēc aizliegtā darba darīšanas sākas lielās dzīves iespējas. taču nez kāpēc šo pieeju vēl aizvien neredz mācību metodikās. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}