"Manā laikā", tb, 80. gados un 90. sākumā saldumi un tortes bija tiešām tikai viesībās un uz svētkiem; ikdienā našķis skaitījās ķieģelītis ar uzsmērētu skābo krējumu un cukuru. Es gan nebiju ļoti tievs bērns, bet nekāds Michelin riepu cilvēciņš arī nē.
Es kartupeļus ar biezpienu ēdu labprāt, toties bija vesela rinda citu ēdienu, ko bērnībā necietu, lai gan tagad garšo. Imho daudz atkarīgs no tā, ko ēd vai neēd vecāki; dzīvesbiedra brālis ļoti cackājas ar dažiem produktiem un viņa puika tāpat, kamēr dzīvesbiedra puika ēd gandrīz visu, ko vien viņam liek priekšā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, tā ēdienu gaume pieaugot ļoti mainās. Tagad man biezpiens viens no mīļākajiem produktiem, bet bērnībā nu nemaz.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es no atšķirīgas ģimenes. biezpiens ar krējumu un cukuru man bija liels kārums tuvākajā kafejnīcā, jo mājās mēs pārsvarā ēdām sviestmaizes. arī mūsu mājās nav nekādu ikdienas našķu. citi bērni aizvien vairāk brokastīs ēd saldās pārslas, mēs no tām izvairāmies. vakaros kā našķi sagriežu kādu augli. vienīgais našķis ir mazais jogurts pēc vakariņām. un mazzaķis spēj visu dienu neēst to, ko es taisu un ēdu, apēst savas brokastu pārslas (plikas pilngraudu auzu pārslas ar ūdeni un blenderētām meža ogām) un gaidīt, kad astoņos vakarā dabūs savu jogurtu. tāpēc viņš ir tievs.

(Reply to this) (Parent)

es arī tā kādreiz domāju. tagad man ir divi bērni, kuru barības ķēdes pilnīgi nepārklājas. ko ēd viens, ot neēd otrs. un es neizdabāju, negatavoju atsevišķi, un vienīgā alternatīva ir izlaist ēdienreizi.

(Reply to this) (Parent)